Kad sarkanbaltsarkanā standartā ietinies brīvības cīnītājs no 80. gadiem skaļrunī sauca – vai par tādu valsti mēs stāvējām uz barikādēm? Egila Līcīša feļetons 98
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tur viņi nāca. Jaunie tautas vadītāji no partijas “Latvija pirmajā vietā”, ievērojami gara darbinieki, atmodas veicinātāji, varoņi – satrunējušās valdības gāzēji, kurus Daugavmalā pulcējušās masas sveica un sagaidīja ar aplausiem.
Vadonis Ainārs laida apkārt šaudīgus acu skatus, pārliecinoties, ka pūļa apmērs kaut cik atgādina solīto simttūkstošu demonstrāciju, kuru daudzskaitlībā apskaudīšot pat lielā ķīnīzeru tauta, un spicēja ausis, vai tālumā neierūksies jele viens MTZ-40 traktorītis, neiečīkstēsies ierūsējis ķerras ritenis vai vismaz iegrabēsies tukšu alusbundžu skārdenes.
Motorizētie Šlesera atbalstītāji, varas iebiedēti ar smagās tehnikas bojāšanu un konfiskāciju, tomēr sestdien Rīgā noliktajā protesta mītiņa stundā neparādījās ne ar ceļamkrāniem, ne ar kravas auto, ne ar buldozeriem. Toties bija ieradusies vēl nekronētā Latvijas prezidente Jūlija Stepaņenko, kura bukņīja Aināru – ejam, ejam!
Kā pielīmēts Šleseram blakus turējās piesūceknis Točs, ar teleskopiskā kātā iestiprinātas videoacs palīdzību organizēdams tiešraidi. Trīs ģitāristi ar solisti Jolantiņu iepazīstināja krievu estrādes popsas cienītāju Šleseru ar latviešu šlāgergabalu repertuāru.
Spilgti izcēlās klātesošā reliģiozā persona Līga Dimitere, kura abiem turekļiem tik cieši bij ieķērusies lillā milzīgu gladiolu pušķos, ka likās – kā palaidīs vaļā, tūliņ notiks svētas jaunavas debesīs pacelšanās akts. Krastmalā bij Purčika publika, letiņi ar plakātiem “Nē, terroram!” un “Atjaunot normālu Saimas darbu!”, sīvi vakcinēšanās pretinieki, bija arī protestējošo irokēzu pārstāvis – jauneklis ar atbilstošu indiāņa galvasrotu.
Rīdāmie tintes smērētāji, dabīgi, steidzās apšaubīt sapulcēto lielo skaitu. Katrā ziņā nebij tik maz, ka prezidenta pils sētnieks varētu ar slotu aizšķūrēt. Man kā objektīvam vērtētājam jāatzīmē, vai tik Aldim Iekšrīgas laukuma saspiestībā nebija par kapeiku vairāk sanākušo nekā Aināram sablīvējumā Daugavmalas plašumā. Izšķērdīgi varētu svērt apmēram tūkstošus trīs mītiņotāju, garāmgājēju un ziņkārīgo. Tas ļauj lolot cerību stariņu, ka Šlesera pašlaik salasītais projekts var nedaudz pārspēt iepriekšējo, kas bāzējās uz bijušo premjeru izlasi un savāca vēlēšanās 1,18% balsu.
Runu turēšanai uzstatīja saliekamo trepīti ar trim pakāpieniem. Tā kā konstrukcija gāzelīgi ļodzījās, oratorus pieturēja atmiņu ūdens vedējs Jānis Pļaviņš, bet megafonu balss pastiprināšanai pasniedza Salacgrīvas šprotu karalis Arnolds Babris. Katram bija savs sakāmais un plaša asorti uzskatu gamma, bet pamatā, lai nenošpricē tautu un nenosmacē mūsu bērnus, liekot nēsāt skolā maskas.
Runātāji bija vienbalsīgi vienā punktā, ka Levita – Kariņa režīmam jākrīt! Pie vārda tikušie kvēloja sašutumā – ārprāts, kas notiek šodien valstī! Mūs grib iznīcināt kā tautu! – un birtin bēra tamlīdzīgas pērles. Vienīgi Lielais Vilis, uzrāpies trepjgalā, nopūtās – ai, ķobis vairs nešancē! – un kāpa nost.
Kad sarkanbaltsarkanā standartā ietinies brīvības cīnītājs no 80. gadiem skaļrunī sauca – vai par tādu valsti mēs stāvējām uz barikādēm un vedināja triekt prom visus vecos, kas sasmērējušies un četrām kājām bij iekāpuši silē –, Krištopāns un Šlesers pētīja kurpju purngalus.
Driģenes arvien ēdusī bijusī ierindas 13. Saeimas deputāte Linda Liepiņa (nākamās 14. Saeimas priekšsēdētāja) apkārtējos iepazīstināja ar pašrocīgi uzrakstīto, tintes klekšiem izraibināto, asaru pēdām nosēto ultimātu nr. 1 – Levit, atkāpies!
Prezidentam deva divas nedēļas laika, lai atceltu diskriminējošos likumus un padzītu sātanam kalpojošo nemākulīgo Kariņa valdību. Nelaimīgais valsts galva saņēma sutu par noslēgšanos no tautas iepriekšējā manifestācijā (jo uzskatīja par svarīgāku doties uz laukiem) un diemžēl arī sestdien “gļēvā amatpersona” bija aizlaidusies lapās līdz pat Ņujorkai.
Vēl netapušais premjerministrs Ainārs uzrunā nācijai bij apcerīgs, meta kauliņus par esošās valdības likteni, izteica drūmas prognozes, ka ilgi tā neturpināšoties, notiks varas tranzīts, noteikšanu saņemšot tauta. No lielsapulces cilvēki devās mājup apmierinātā noskaņojumā, nopratuši, ka Latvija un tās apdzīvotāji atkal ir vēsturiska pagrieziena punktā.
Dzejnieks Arvīds Ulme ievēlās tribīnē, lai bagātinātu caurmērā kulturālo pasākumu ar antivakcinācijai piemērotu dzejoli. Lūk, kā tas tika noskandēts pāri likteņupei.
“Atmini labi un iegaumē sev,
Ka alus un šnabis ir nāves zāles tev.
Labāk ir dzīvot un laimīgam būt,
Kā dzērēja purvā mūžīgi pūt.”
