Miers baro, nemiers posta! Jūrnieka Māra un enerģiskās tautu meitas Evijas mīlasstāsts 0
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Evija Bergmane (31) un Māris Bergmanis (33) ir pazīstami un kopā jau 15 gadus. Abi jaunieši satikās dzimtajā ciemā pie jūras – Engurē – un tur arī turpina dzīt savas saknes, mīl un lolo meitiņu Evelīnu (3), ceļ paši savu māju, un šobrīd, kad arī dabā ir plaukums, svinot piecu gadu kāzu gadadienu, pāris ar saviļņojumu paziņo, ka ir otrās atvases gaidībās.
Ģimene Evijai un Mārim ir dzīves lielākā vērtība.
Vispirms jau ģimene, kur paši bija kā bērni, pēc tam – kopā ar mīļoto cilvēku veidota, kur valda cilvēkmīlestība, sapratne, dalīšanās, laipnība un cieņa vienam pret otru. Māris atklāti pauž: “Mani vecāki diemžēl ir šķīrušies. Tas bija smags dzīves brīdis mums visiem, tāpēc es turos ar zobiem un nagiem vēl ciešāk, lai tā nekad nenotiktu ar manu ģimeni.”
“Mans lielais, labais lācis”
Evija vēl kā šodien atceras, ka tas bija 2005. gads, kad abi pirmo reizi tikās. Dzimšanas dienas ballīte kopīgam draugam. “Acu skatieni, ziņkārība, un Marčiks (tā lielākoties visi dēvē Māri, arī Evija) nepakautrējās uzsākt foršu sarunu.
Es mācījos 9. klasē, bet viņš – 12. Pēc tam sekoja Marčika Žetonu vakars. It kā bijām blakus, bet īsti nejutu, vai kas sanāks.
Domāju – kur man skriet? Man taču tikai 16! Bet manā 9. klases izlaidumā viesu namā “Klāņas”, kur rīkojām svinības, uz rīta pusi jau atkal saskatījāmies, mulsām, radās abpusēji pastiprināta ziņkārība. Tajā mirklī sapratu – jā, šis būs mans cilvēks uz mūžu, kā toreiz teicu – mans lielais, labsirdīgais, labais lācis.
Viņš patiešām ir ļoti labs cilvēks, spēj piedot ikvienam, netur ļaunu prātu. Kopš tās dienas neesam šķīrušies,” pirmos soļus vienam pie otra atceras Evija.
Lielā patikšana ar laiku pārauga mīlestībā. Pāris atceras, ka attiecību sākumposmā ļoti noderīgi bija kopīgie ceļojumi, kas ļāva iepazīt otru tuvāk: “Ceļojumu laikā bieži strīdējāmies, notika tā sauktā pierīvēšanās, uzzinājām, cik tālu katrs no mums spēj iet. Tam bija jātiek cauri, lai saprastu, kāda esmu es un kāds ir viņš,” saka Evija.
Māra dzīves moto ir – miers baro, nemiers posta. Viņš, pirms kaut ko darīs, vienmēr apdomās divreiz.
Evija ideju ražošanā un realizēšanā ir daudz aktīvāka un spontānāka. Taču vīrs ar savu piezemētību ļoti veiksmīgi, ja nepieciešams, spēj noturēt sieviņu pie zemes. “Savienībā mūs notur griba būt kopā. Mēs citādi nevēlamies. Ir jāciena vienam otru, jāpielāgojas un jāiet uz kompromisiem, attiecības jākopj un jāpulē,” uzsver abi.
Dzīve ar jūrnieku
Māris Eviju raksturo kā mīlošu sievu un gādīgu mammu. Reizēm mēdz būt asa vārdos un darbos, strauja, bet tas viņu dzīvei piešķirot asumiņu. Un patiešām, Evijas ikdienas grafiks ir visnotaļ saspringts.
Viņa stāsta: “Esmu tautas deju kolektīvu vadītāja Engurē dažādām vecuma grupām. Tas nav darbs no astoņiem līdz pieciem. Deju kolektīva vadītājs skrien. Divas reizes nedēļā man ir deju nodarbības pirmsskolas izglītības iestādē “Spārīte”, divas reizes nedēļā – Engures vidusskolā, un trīs vakarus nedēļā mēģinājumi ar trim deju kolektīviem. Jā, skrienu, bet visu daru ar baudu un prieku.”
Savukārt Māris ir jūrnieks (tāpat kā viņa tētis un brālis) – krabju zvejnieks Ziemeļu jūrā. Vienu mēnesi sanāk būt jūrā, bet vienu – mājās.
Darbs esot saspringts, fizisks, vienlaikus arī emocionāli grūts, jo jāatrodas prom no mīļajiem, savām mājām Latvijā.
“Visskumjākais ir brīdis, kad jādodas prom uz darbu un agri no rīta jāatstāj meitiņa guļam gultā. Bet katru dienu sarakstāmies, sazvanāmies. Internets dara brīnumus – arī jūras vidū,” teic Māris.
Evijai par vīra būšanu prom no mājām ir dalītas jūtas: “Nu jau būs desmit gadi, kopš mūsu ģimenē ir šis grafiks: mēnesis jūrā, mēnesis mājās. Ikdienas darbus prombūtnes laikā esmu iemācījusies paveikt pati, vienīgi vakari ir tādi skumjāki bez vīra blakus.
Vienlaikus nākusi sapratne, ka dažreiz atšķirtība ir noderīga, lai apzinātos, cik ļoti otrs cilvēks ir mīļš, dārgs, vajadzīgs. Tad satiekoties ir dubults prieks! Kopš ir meitiņa Evelīna, liels palīgs ikdienas darbos, kad Marčika nav blakus, ir ome Sandra, mana mīļā mamma.”
Šogad, pieredzot ārkārtas stāvokli valstī, arī Evijas ierastās darba gaitas uz kādu laiku apstājās.
Pārņēma neziņa – kā strādāt un dzīvot tālāk? Bija jāmācās darboties attālināti. Turklāt vīrs tieši tad bija devies jūrā, aizlidoja dienu, pirms aizvēra ciet lidostas. Pagāja divarpus mēneši, līdz kamēr mīļotie beidzot varēja atkal satikties.
Māris dalās ar pieredzēto: “Lidošana mājās bija apgrūtinoša, ne tā kā parasti. Arī 14 dienas pašizolācijā, atgriežoties Latvijā, bija ļoti grūtas. Gribējās tik daudz ko darīt, visur skriet, bet nedrīkst. Vasaras vidū jau atkal būs jābrauc jūrā. Kā tas būs, vēl nav ne jausmas.”
Ar stabiliem pamatiem
Māris savā dzīvē visu dara ļoti pārdomāti. Arī kāzas nāca ilgi, bet gaidīti: “Gribēju nostiprināties dzīvē, būt stabils un tikai tad apņemt sievu. Bildināju Eviju Igaunijā pie Peipusa ezera.” Kāzu diena bija 2015. gada 30. maijā, kā stāsta Evija – burvīgi smaržojošā ceriņu un maijpuķīšu virpulī.
“Paldies mūsu vedējiem – māsīcai Ingai ar vīru Didzi, svētki trīs dienu garumā izdevās ļoti sirsnīgi; īpaši novērtējām to, ka ar mums kopā bija mūsu radi un draugi – cilvēki, ar kuriem gribējām dalīties savā priekā. Tomēr vislielākais pārsteigums nāca no mana Marčika – viņš,
man nezinot, ar manis vadīto deju kolektīvu “Jadals” bija iemācījies “Gatves dejas” solo. Man atlika tikai ielēkt dejā!”
ar smaidu atceras Evija. Māris piebilst, ka uztraukums esot bijis milzīgs: “Neesmu dejotājs, bet šķiet, ka izturēju godam.”
Abu meitai Evelīnai šīs vasaras beigās apritēs četri gadiņi. Pēc precībām ģimenes papildinājums esot bijis kā loģisks turpinājums. Māris sirsnīgi teic: “Esmu ļoti priecīgs par meitu! Sākumā domāju, ka vēlos dēlu, bet, kad uzzināju, ka būs meita, jutos fantastiski. Šobrīd gaidām vēl vienu brīnumu. Par bērnu lietām, protams, vairāk atbild sieviņa, kaut vai tamdēļ, ka neesmu visu laiku mājās. Bet, kad esmu blakus – cenšos savas dāmas lutināt.”
Evija apstiprina, ka Māris ir ļoti gādīgs un izpalīdzīgs vīrs un tēvs. Šobrīd cītīgi iesaistās arī savas ģimenes mājas celtniecībā Engurē. Māju palīdz celt pāra vedējtēvs un Evijas tēva brālis. “Galva kūp, jādomā, jāgādā būvmateriāli un apdares materiāli, darba ir ļoti daudz. Bet tas ir neatsverami, kad tu apzinies, ka top pašiem sava ģimenes māja,” atzīst Māris.
Viens otru padara labākus
Pāris stāsta, ka vasaras saulgrieži parasti tiek pavadīti lielā ģimeņu un draugu lokā. Tiek pušķota māja, gatavots mielasts, uzņemti ciemiņi, citreiz jūras krastā sagaidīts arī saullēkts. Tomēr šogad svētki plānoti šaurākā lokā. Klusāki, bet ne garlaicīgāki, vairāk sev un saviem mīļajiem.
Līgo svētki nav iedomājami bez dziesmām. Evija aizdomājas un saka: “Latvieši ar dziesmu un deju būs saistīti mūžam – arī es, un ne tikai profesionālajā ziņā. Ja ir skumji – es dziedu, dejoju, ja jāizsaka prieks – arī. Esmu latviete un ar to lepojos.
Šobrīd man pat top personīgais tautastērps. Tas būs Kuldīgas sievas tērps.” Savukārt Māri ļoti uzlādē daba: “Īpaši man patīk sēdēt uz terases, kad ārā līst un ir negaiss, dārd pērkons un zibeņo. Jūtos kā pilna baterija, it kā pats būtu saņēmis lādiņu.”
Mēdz teikt, ka laimīgi ir tie, kuri viens otru spēj padarīt labākus. Tā ir arī ar Bergmaņu ģimeni.
“Evija ar savu darbu man ir iemācījusi, cik svarīgi ir kopt latviskās tradīcijas, saprast, ka deja un dziesma ir Latvijas tautas mantojums un vērtība. Iepriekš nebiju pievērsis tam tik lielu uzmanību.” Toties Evija atklāj, ka Marčiks viņai ir iemācījis patiesi un no sirds mīlēt suņus.
Viņš apliecina: “Jā, esmu dzīvnieku cilvēks. Ir pat reizes, kad dzīvnieks ir pelnījis lielāku cieņu un līdzjūtību nekā dažs labs cilvēks. Arī mums pašiem ir divi brīnišķīgi mīluļi – suņu puika Grostons un krievu zilā kaķenīte Smilga.”
Sarunas noslēgumā Māris uzsver, ka nespēj iedomāties būt kopā ar kādu citu. Evija ir viņa cilvēks. Īpaši pateicīgs viņš ir par bērniem, kurus Evija viņam dāvā, par sievas sirsnību un būtību. Sieviņa piemetina: “Paldies, mīļotais, ka pieņem manu cimperlīgo raksturu un saproti mani, kad daudzi nesaprot.”
