Tagadējais sortiments, klasiskais – sāls, spičkas, petroleja! Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arī latviešu namiem un sētām bīstami pietuvojies karš. Cilvēki pēta Ukrainas ģeogrāfisko karti, atzīmē teroristu aplenkuma gredzenā ieskautās pilsētas un vietas, kur izdevies debloķēt un pārraut apmesto cilpu.
Dīvāna militārie eksperti, vietēja rakstura nacionālās drošības speciālisti skata armiju sadursmes, izcīnītās uzvaras un ciestās sakāves, met kauliņus par asins dzērēja Putina uzsāktā karagājiena iznākumu, spriež, cik tālu Kremļa valdnieks nodomājis virzīties.
Sirojumi rimčiku un maksimu ķēdēs nereti beidzas ar iepirktās provīzijas pārpilnību, kas vairs nav nesama tīkliņā un tirgussomā, bet ir tik lielā apjomā, ka nogādājama mājās, izmantojot smagās mašīnas kravnesību. Sapirkto produktu rezerves nesastāv no smalkām delikatesēm – nēģu bundulīša, brī un kamambēra siera rituļiem, gaļas žāvējumiem, piekrautajos ratiņos neatradīsiet baudvielas, no kurām garšīgi paēst.
Tas ir elementārākais pirmās nepieciešamības pārtikas preču racions, un daudzi lielveikalu klienti šķiet visu mūžu piedalījušies tudišpīp megapirkumu akcijā, kurā starp citiem sāls ir ātrāk zūdošais deficīts no tirdzniecības iestāžu plauktiem.
Daži skeptiski noskaņoti kritiķi vētraino iepirkšanās drudzi uzlūko kā veltīgu ažiotāžu, un krata ar brīdinošu pirkstu, ka krājumos drīz iemetīsies pārtikas kodes, ieperināsies tārpi, atnesto gardu muti nolocīs prusaki un citi sadzīves kaitēkļi, kukaiņi.
Tomēr jāatzīmē, ka netiek spekulēts uz cilvēku vājībām un paražām grābt, ķert jebko ar atlaižu cenām, kas saimniecībā noderēs. Tudišpīpnieku, mājas noliktavu veidotāju, vidū galvenokārt ir ar analītisku domāšanu un ilgtermiņā absorbētām zināšanām apveltīti pircēji.
Tie ir eksemplāri ar spēju kritiski izvērtēt stāvokli un pieņemt racionālus lēmumus, it kā tieši pašreiz būtu iedarbināts kāds optiskais sensors, lasi, iedegusies zaļā lampiņa – ejiet, pērciet visu, ko vien acs redz un kas ātri nebojājas.
Atminēsimies, daudzās mājās vēl nav iztukšotas epidemioloģisko ierobežojumu un komandantstundas periodā sagādātās griķu, rīsu, makaronu pakas, nav izlietota tualetes papīra lenšu grēda. Taču ir atšķirība starp pandēmijas laikā (ak, cik tas bija sen – kā bronzas laikmeta piedzīvojums!) piepildīto pārtikas grozu un pašreiz gādātajiem resursiem.
Karš būs, nebūs? Parastais vārāmais sāls zina savu vietu. Tā ir bakalejas nodaļas pašā tālākajā nostūrī, apakšējā letē, lētajā galā. Cik pie galda vajag sāli? Papirkšķīti un šķipsniņu! Saeimas deputāts, dakteris Skride jau iestartēja Latvijas radiofonā, lai, akurāt kā Padomju Savienībā par deficītu kļuvušo sviestu, skaidrotu, cik sāls ir neveselīgs un kaitīgs uzturā!
No iepirkumu redzesleņķa skatoties – civilistu bruņojumā sālim, sērkokiem pievienojiet vēl konservus – secinājums ir neērts, jādomā, karš būs.
Produktu sagāde iezīmējas ar starptautisku rezonansi. Arī, piemēram, Vācijā pastiprināti izpērk saulespuķu eļļu, miltus, daudzviet sākuši normēt pārtikas preču daudzumu uz galviņām.
Kādus papildu labumus un derīgas lietas nenoskārstam gadījumam ieteicams likt slēptuvēs, pieliekamajos, saldētavās, skapjaugšās un gultapakšās? No provianta svarīgākais ir pārtika ar ilgu derīguma termiņu, un, kam būtiska finansiālā puse, jāiegulda līdzekļi sausajās zupiņās, “herkulesa” tipa putrās un tamlīdzīgos zemas cenas produktos.
Klausoties, kā virszemē met bumbas un šauj artilērijas lādiņi, uzbudināto nervu mērcēšanai patvertnē noderēs līdzpaņemtais skābulītis, kā arī šņabis kompresēm. Sagatavojiet klūdziņas, jo pīšana ir nomierinošs līdzeklis, dzijas šķeteri adīklim, mīkstāku mālu, no kā darināt skulpturālus veidojumus sīkkeramikā un citus rokdarbu materiālus pagraba dziļumā pavadīto stundu īsināšanai.
Valdības uzdevums šai pavasarī ir lūgt lauksaimniekiem neatstāt papuvē ne pēdu aramzemes, apsēt visus laukus. Lai rudenī izaug jaunā maize, pēc iespējas bagāta labības raža, jāsēj vairāk.