“Kad sāku rādīt slaidus par Ukrainu, redzēju, ka vairāki skolēni novērsa skatienu…” Pieredzes stāsts par krievvalodīgajiem jauniešiem 288
Pagājušajā nedēļā platformā “X” manu uzmanību piesaistīja filmas “Daugavpils – iespēju/nespēju pilsēta” autores Vladislavas Romanovas ieraksts par jauniešiem, kuri nāk no krievvalodīgajām ģimenēm.
Pēc divu dienu ilgas komunikācijas un strādāšanas kopā ar viņiem vienā no Liepājas skolām, Vladislava savā kontā ierakstīja aicinājumu vecākiem domāt līdzi, ko viņi saviem bērniem stāsta mājās.
“Šodien un rītdien vadu lekcijas un grupu darbus Liepājas bijušajā mazākumtautību skolā. Mīļie vecāki, filtrējiet, ko stāstiet saviem bērniem, un kādu naratīvu jūs izplatāt viņu prātos… Man ļoti patīk runāties ar jauniešiem, kas nāk no krievvalodīgajām ģimenēm, jo tikai tādā veidā var saprast, cik sarežģītā realitātē mēs dzīvojam un cik liels patiesībā ir katastrofas mērogs. Un neviens bērns nav vainīgs pie sarunām, kas notiek viņa mājās. Un tikai veidojot dialogu ar jauniešiem, var skaidri pateikt, ka melns patiesībā ir balts.
jo tikai tādā veidā var saprast, cik sarežģītā realitātē mēs dzīvojam un cik liels patiesībā ir katastrofas mērogs. Un neviens bērns nav vainīgs pie sarunām, kas notiek viņa mājās. Un tikai veidojot dialogu ar jauniešiem var skaidri pateikt, ka melns patiesībā ir balts.
— Vladislava Romanova (@vladaknows) April 25, 2024
Vajag ļoti ļoti pārgrēmot visu, ko dzirdēju un redzēju. Skolas administrācija – ❤️. Es zinu, ka ne visi uzdrošinās pacelt neērtas tēmas un mēģināt ne tikai pieklauvēt pie jauniešu prātiem, bet arī pacīnīties par tiem. It īpaši mazākumtautību skolās. Aiciniet, braukšu!!!!!
— Vladislava Romanova (@vladaknows) April 25, 2024
Uzrunāju Vladislavu, kura ir ne tikai filmas, bet arī trīs raidījumu sēriju “Latgales revīzija” autore, kā arī cilvēks, kurš atklāti runā par latviešu un krievu attiecībām, būdama krievvalodīga Latvijas pilsone no Daugavpils, pastāstīt vairāk par savu pieredzi darbā ar jauniešiem un secinājumiem, kas iegūti.
“Uz Liepājas Dzintara vidusskolu mani uzaicināja Iveta Kalniņa – Liepājas Dzintara vidusskolas direktora vietniece plašākas skolēnu izglītības pieredzes jomā. Viņa uzaicināja divu dienu garumā runāties ar skolēniem par Latviju un sajūtām, kā ir būt krievvalodīgajam cilvēkam mūsdienu Latvijas kontekstā. Tas ir projekts, ko Iveta organizēja projekta “Es, Tu, Mēs, Latvija” ietvaros. Uzreiz piekritu, jo tēma man personīgi ir ļoti svarīga, un jaunieši ir tieši tā mērķauditorija, kuru ir pagrūti aizsniegt,” stāsta Vladislava.
Lūdzot pastāstīt konkrēti par savu ierakstu sociālajā tīklā “X” un kāds naratīvs krievvalodīgajos jauniešos ir sastopams, viņa stāsta:
“Skolā es pavadīju divas dienas un mēģināju daudz runāties ar jauniešiem. Katrs no viņiem nāk no krievvalodīgas ģimenes, un katram no jauniešiem ir viedoklis par to, kāda ir Latvija. Diemžēl, tas viedoklis nav tas skaistākais.
Pirmajā dienā, kad uzstājos ar stundu garu lekciju par savu pieredzi, sajūtām un projektiem, uzdevu jautājumu – kas ir tas, kas patīk un nepatīk Latvijā? Viena meitene no auditorijas pacēla roku un pateica, ka viņai nepatīk, ka Latvijā ir augstas cenas. Oponēju ar jautājumu: “Vai tas ir viņas viedoklis vai kaut kas dzirdēts no vecākiem?” Atbildi nesaņēmu, bet sejā redzēju pretreakciju.
Pajautāju, kas tad labs ir Latvijā un sadzirdēju kluso “nekas” no auditorijas. Kad sāku rādīt slaidus par to, ka kopš pirmās kara dienas atbalstu Ukrainu, redzēju, ka vairāki skolēni novērsa skatienu un gan jau nodomāja, ka pie viņiem atvesta kaut kāda dāma, kas tūlīt skalos smadzenes.
Nākamajā dienā man bija iespēja parunāties ar mazāku jauniešu grupu viens pret viens. Mums bija jāparunājas par tēmu “Piederība Latvijai”. Piedāvāju jauniešiem sākt ar labām lietām un katram OBLIGĀTI uzrakstīt 3 lietas, kas viņiem patīk Latvijā. Un tad 3 lietas, kas nepatīk.
Pateikšu uzreiz, ka labo lietu bija vairāk, bet akcentēju lielāku uzmanību uz tām “sliktajām” lietām, jo atkal dzirdēju vecāku viedokli, ko pauž jaunieši. Dārgi produkti, mazas algas, nav iespēju, naids pret krieviem, augstas cenas par apkuri. Uzreiz jautāju – cik tad daudz tu maksā par apkuri? No kurienes viedoklis par zemajām algām – man un maniem draugiem algas ir labas. Mēģināju veicināt diskusiju un diskusija arī veiksmīgi sanāca.
Protams, lai noņemtu tos slāņus, ko paši vecāki ir uzlikuši saviem bērniem, nepieciešams daudz vairāk laika par divām dienām, bet tas, ko ieraudzīju – absolūti apjukuši jaunieši, kas skolā tiek pie vienas informācijas un, aizejot uz mājām, tiek pie pilnībā pretējas informācijas.”
Vladislava uzsver, ka aicinājums, kas izskanēja “X”, bija domāts arī latviešu ģimenēm. “Man šķiet, ka pieaugušie pat neapzinās, cik liela ietekme ir viņu vārdiem uz bērnu prātiem.
Bērniem nav jādzird, cik slikti ir valstī, kurā viņi ir piedzimuši. Bērniem nav jādzird sarunas par naidu.
Mēs, pieaugušie, konfliktējam un cīnamies viens ar otru, bet mēs neiedomājamies, ka mūsu dēļ to naidu un karu manto arī mūsu bērni. Bērni nevar zināt, kas ir dārgs un kas ir lēts, jo viņi nepelna naudu. Bērni nevar zināt, cik lielas vai mazas algas ir Latvijā, jo viņi nestrādā un nesaņem algu. Bērni nevar spriest par iespējām un “nespējām”, jo viņi vēl nav pamēģinājuši.
Bērns, kas nāks no krievvalodīgās ģimenes var justies apjucis visa dēļ, kas šobrīd notiek. Bērnam var būt bail vai sāpīgi par to, kas notiek medijos, bet bērnam noteikti nav jāzina un jāmēģina iedziļināties, ka Latvijā viss ir slikti un jāmūk prom no savām mājām, jo viņš te nevienam nav vajadzīgs.”
Vissvarīgākais – runāt ar jauniešiem!
“Jārunā! Nevis PAR jauniešiem, bet AR viņiem. Jārunā, noņemot tās rozā brilles un aizmirstot par klišejām. Jaunieši zina, ka Latvijā ir skaista daba, skaista kultūra, fantastiski svētki, bet vai ar jauniešiem tiek regulāri runāts par to, kā viņi jūtas,” jautājoši pauž Vladislava.
Viņa turpina: “Vai jūs atceraties sevi 16 gados? Vai jūs tiešām dzīvojāt kategorijā: “Cik varena un skaista ir mana zeme Latvija”.
Mazākumtautību skolām nepietiek ar “mēs dzīvojam visskaistākajā zemē Latvijā”, jauniešiem vajag piemērus, jauniešiem vajag atbildes uz viņu jautājumiem. Un viņiem jāļauj uzdod jautājumi godīgi, jo nav nepareizu vai “sliktu” jautājumu. Un tie jautājumi ir ļoti pareizi – kādēļ mēs visu laiku mācījāmies krievu valodā, mūsu skolotāji nezināja ne vārda latviešu valodā un tagad pēkšņi pārejam uz mācībām tikai latviešu valodā?” Un te godīgi jāatbild, ka tā ir valsts vaina, un bērni, kas ir nonākuši šajā situācijā, nav ne pie kā vainīgi.
Es runāju ar jaunieti, kurš gribēja iet studēt Rīgas Stradiņu universitātē, bet nevarēs to darīt, jo līdz šim viņam bioloģija tika mācīta krievu valodā. Vai tā ir viņa vaina, ka viņš nevarēs iestāsties universitātē? Es šaubos. Un ar bērniem jārunā ne tikai par “skaistu” nākotni, bet arī par kļūdām, kas tika pieļautas pagātnē. Kamēr skolas cenšas pasargāt jauniešus no “sliktā”, mājās jauniešus nežēlo. Pacīnīties par jauniešu prātiem nozīmē runāties ar viņiem – arī par neērtajiem jautājumiem.”
Vladislava neslēpj, ka viņai ļoti gribētos, lai Latvijas viedokļu līderi – influenceri brauktu uz mazākumtautību skolām, stāstot, cik daudz iespēju ir Latvijā.
“Man ļoti gribētos, lai bērni nepārtop par pieaugušajiem, kas turpinās “latvietis-krievs” konfliktu. Man no sirds gribas vairāk strādāt ar mazakumtautību skolām, bet apzinos arī, ka pārāk daudz mazākumtautību skolu ir ļoti noslēgtas un atsakās no komunikācijas. Es domāju, ka viss sākas ar pieaugušajiem un man gribētos, lai katrā skolā būtu tāda Iveta Kalniņa, kurai nav vienalga.”
