Kad sāksim domāt, tad maksāt autoratlīdzības nebūs žēl 3
Gatis Ozols, zemnieku saimniecības “Nodegi” saimnieks
“LA” šā gada 25. oktobrī publicētais žurnālista Ulda Graudiņa raksts “Zemnieki nemaksā selekcionāriem” izraisīja pārdomas.
Pirmais secinājums – kā jau pierasts Latvijā daudzās jomās, arī autoratlīdzību maksāšana Latvijas selekcionāriem nav sakārtota un vienīgais iemesls to nesakārtot ir negribēšana. Vienīgā problēma ir paši cilvēki, kuri par to ir atbildīgi. Sakārtota sistēma efektīvi strādā un nes labumu visiem.
Ir skaidrs, ka visa lauksaimniecības nozare ir dreifējošs ledus gabals. Un selekcionāri ir tikai viena no problēmām. Skatoties plašāk uz norisēm pasaulē, ir skaidrs, ka, iemestiem globālajā konkurencē, mūsu zinātniekiem izredzes būtu mazas, bet tas tā izskatās tikai pirmajā brīdī, neredzot tās priekšrocības, ar kurām mēs esam pārāki par pārējiem. Vietējie dabas apstākļi vai vietējās vecās šķirnes var būt izejas pozīcija jaunu šķirņu selekcijā. Veidojot tās, mūsu cilvēki samazina naudas aizplūšanu uz citām valstīm. Mūsu gudrie prāti strādā mums un rada pievienoto vērtību.
Patlaban mūsu lauksaimniecība vairāk ir naudas apgrozīšana, cerēšana uz labvēlīgiem laika apstākļiem un saimniekošana bez peļņas. Tā ir vispārēja tendence, un šajā nabadzībā vienīgais glābiņš ir subsīdijas, un jebkāds maksājums ir robs saimnieka maciņā. Jau tā lielā nabadzībā vienalga kāds papildu tēriņš lauksaimniekam liksies kā viņa aplaupīšana. Protams, tādas nav visas saimniecības, bet viena liela daļa noteikti ir.
Labākai izpratnei uz iepriekš teikto palūkosimies no cita skatpunkta. Pirmkārt, tie paši mūsu autoratlīdzības maksāt negribētāji visos gadījumos samaksā autoratlīdzību citu valstu selekcionāriem, pērkot viņu izveidotās sēklas. Par to neviens pat neiepīkstas, jo tas ir “iestrādāts sistēmā”, kur redzama ir tikai gala cena. Sistēmā, kur visu dod uz parāda, sistēmā, kur konsultē kaut ko pārdot griboši konsultanti.
Uz sējumu apdrošināšanu ražas zudumu kompensēšanai mudina Zemkopības ministrijas ierēdņi. Es apdrošinātājiem ieteiktu ieviest godīgāku faktoru, jo sistēmā iesaistīti budžeta līdzekļi.
Proti, neapdrošināt vai arī palielināt apdrošināšanas prēmijas par tādiem sējumiem, kas iesēti mazauglīgās, skābās augsnēs, un ja ir iesētas ārzemju šķirnes, jo – tas ir risks. Tas ir tas pats, kā apdrošināt auto ar vasaras riepām ziemā.
Vietējās šķirnes ir ziemcietīgas un piemērotas vietējiem apstākļiem. Un tas būtu netiešs atbalsts tam, lai strādātu ar vietējām šķirnēm.
Visiem zināms, ka pēdējā laikā piesauktās ārkārtas klimata pārmaiņas kultūraugiem ir tieši saistītas ar augsnes auglību. Auglīgās augsnēs augi daudz labāk iztur dabas apstākļu novirzes, augsnes stāvoklis un tehnoloģijas jau ir katra saimnieka paša izvēle. Ja kāds grib saimniekot pēc tirgotāju tehnoloģijas, noticot ārvalstu šķirņu brīnumiem, degradējot zemi un piesārņojot vidi, neko nepelnot un neveiksmju gadījumā vainojot visus citus, tikai ne sevi, tad kāpēc visai sabiedrībai par to būtu jāmaksā? Vai nav absurdi, ka lauksaimniecība kā bizness vienai daļai lauksaimnieku ir atkarīga no veiksmes? Tā taču nav loterija! Es nereti no lauksaimniekiem dzirdu apgalvojumu: “nepaveicās”. Atbildu – tas tad jau ir bizness ar ļoti augstu risku un iespēju maz nopelnīt. Bet varot jau apdrošināt un valsts tam ir paredzējusi atbalstu. Tā atkal ir kārtējā izkropļotā sistēma.
Bizness, izmantojot apdrošināšanu, ir kārtējā tuvredzīgā domāšana. Ja kāds no saimniekiem domā, ka citādi nevar, droši apgalvošu, ka var gan. Manā saimniecībā sausajā 2018. gada vasarā nenolija vairāk kā citviet, bet izauga rekorddaudzums lopbarības. Tieši tāpat notika arī slapjajā 2017. gadā – lija ne mazāk kā citviet, bet tas īpaši neko neietekmēja. Un ar šādiem dabas apstākļiem ir jārēķinās arī nākotnē, nevajag cerēt uz brīnumiem. Es saimniekoju dabai draudzīgi, to ievēroju un radu pievienoto vērtību. Ja kāds savā saimniekošanā neredz citus risinājumus, tad tas nenozīmē, ka tādu nav. Tas nozīmē, ka ir jāmeklē, ir jāapzinās nezināšana un jāsāk mācīties, lai kļūtu labāki. Darīt kaut ko nezinot ir diezgan muļķīgi.
Neviens diploms, lai arī kādu izglītību tas apliecinātu, neatsver saikni ar dabu un izpratni par to. Tieši šīs saiknes trūkums ir problēma mūsdienu lauksaimniekiem. Tieši dabā ir atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem. Daba ir manas saimniekošanas modeļa skolotāja, un tā darbojas ļoti pārliecinoši un loģiski. Un te es redzu Latvijas selekcionāru darba reālo lietojumu.
Proti, selekcionēt augus dabiskiem apstākļiem. Tādus augus, kas būtu spējīgi konkurēt vairāk dzīves telpas, mazāk barības vielu trūkuma apstākļos. Augi, kuriem ir smarža un garša, ko jau daļēji ir zaudējuši tie augi, kurus audzē kā akmensvatē. Savulaik arī es noticēju dažām reklāmām par “superīgiem” ārvalstu zālāju šķirņu brīnumiem. Reāli dzīvē pierādījās, ka nekas nav labāks par vietējām šķirnēm un tām, kas te aug dabiski.
Es savā saimniecībā neveicu tādas darbības, kuras var definēt kā “pret”. Tātad nedaru neko pret kaitēkļiem, pret nezālēm un pret slimībām. Ķīmijterapijām pret dabu ir tieši tādas pašas sekas kā ķīmijterapijām pret cilvēkiem. Cīnoties visu laiku “pret”, nevar uzvarēt.
Es nezinu, kurš ir iegalvojis, ka Eiropā nepietiek pārtikas un kurš ir iegalvojis, ka mums ir jāskrien līdzi.
Saimnieki, kurp mēs skrienam? Kādi ir mūsu mērķi? Vai tiešām mēs strādājam, lai nopirktu atkal kārtējo dārgo īsmūžīgo tehniku un turpinātu skrējienu, riskējot kādā brīdī visu zaudēt? Sakārtot sistēmu vajag ne tikai selekcijā, tādas nesakārtotas sistēmas mums ir visapkārt.
Ja sāksim domāt, tad mēs būsim gudrāki. Ja būsim gudrāki, tad būsim bagātāki. Ja bagātāki, tad varēsim atļauties maksāt ne tikai 4 eiro/ha lielu autoratlīdzību Latvijas selekcionāriem, bet arī vairāk. Bet mums nevajadzēs vairāk, pietiks arī ar vienu eiro, tāpēc ka mēs būsim izveidojuši sistēmu, kas darbojas efektīvi, un mums nebūs žēl, jo tie ir mūsu cilvēki un savējie ir jāatbalsta! Es esmu izkļuvis no šā apburtā loka, un varat man ticēt, ka nebūt parādā nevienam jau no pavasara ir brīvība. Finansiālā brīvība ir kāds solis tuvāk prāta brīvībai.
