Uldis Šmits: Polijas prezidents aicina par drošību rūpēties kopā. Kad runās Rīga? 8
Polijas prezidenta Andžeja Dudas ierosinājums veidot ciešāku sadarbību – pirmām kārtām drošības jomā – starp Austrumeiropas un Centrāleiropas reģionu valstīm, kurām “ir kopīga 20. gadsimta otrās puses pieredze”, Latvijā neradīja īpašas atbalsis, taču būtu detalizētākas apspriešanas vērts. Jo mums ir ne tikai kopīga pieredze, ko savulaik noteica atrašanās dzelzs priekškara austrumu pusē, bet, kā sacīja Duda, “nereti arī kopīgas mūsdienu problēmas”. Jaunievēlētais Polijas Valsts prezidents pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, kas ir zīmīgs notikums, turklāt zīmīgā datumā – 23. augustā. Atceroties, ka Baltijas valstis un Polija bija Hitlera un Staļina pakta upuri. Polijas valsts galvas izdarītā izvēle ierasties Igaunijā netieši apliecināja, ka Tallina ir šā brīža Baltijas politiskais centrs, kas uzrunājams vispirms, un droši vien sava nozīme bija tam, ka igauņi jau ilgstoši ar lielu atbildību pievēršas valsts aizsardzības lietai.
Latvija un sevišķi Igaunija labprāt dēvējas par ziemeļvalstīm un politikā paļāvīgi lūkojas uz Skandināviju, taču drošības jomā realitāte liek atzīt, ka vienīgā mums ģeogrāfiski tuvā valsts, kura Baltijas telpas apdraudējuma gadījumā spētu izvērst pretdarbību ne tikai vārdos, bet arī darbībā, ir Polija. Tāpēc arī Tomass Hendriks Ilvess uzsvēra Varšavas īpašo lomu reģiona interešu aizstāvēšanā, un pašlaik šīs intereses prasa, lai mūsu NATO klātbūtne Austrumeiropā būtu ievērojamāka un pastāvīga, ne tikai “rotējoša”. Pret to iebilst, piemēram, Vācija, aizbildinoties, ka tas būtu pretrunā ar NATO un Krievijas 1997. gada vienošanos (“NATO – Krievijas sadarbības izveidošanas aktu”), kas ir apstrīdams un būtībā diezgan absurds arguments, jo pati Krievija jau sen kā pārkāpusi minēto vienošanos, bet līdz ar Krimas aneksiju un agresiju Austrumukrainā arī veselu virkni fundamentālu līgumu un principu, ieskaitot ANO statūtos noteiktos. Berlīnes iebildumi neiztur kritiku. Taču Vācija ir gluži psiholoģiski sasaistīta, vēstures smaguma nospiesta un, protams, biznesa lobiju iespaidota. Rīga diez vai ir tiesīga vāciešiem to īpaši pārmest, kad pie mums atrodama Eiropas Savienībā vienīgā “sociāldemokrātiskā partija”, kura nekādu Krievijas agresiju pret Ukrainu joprojām nav saskatījusi. Cits jautājums, vai Latvijas valdošajiem politiķiem tomēr nevajadzētu ar Berlīni vairāk diskutēt. Jo iemesli ir. Piemēram, Varšava nav apmierināta, ka Polija drīzāk tiek uzlūkota par kaut ko līdzīgu buferzonai starp Krieviju un Vāciju, nevis par NATO pilnvērtīgu locekli un alianses Austrumu flangu, kas būtu pienācīgi nostiprināms un sagatavojams aizsardzībai atbilstoši situācijai. Tas tomēr nav ticis izdarīts pat pēc, kā sacījis Andžejs Duda, Krievijas imperiālistiskajām izrīcībām Gruzijā un Ukrainā. Šīs tēmas droši vien tiks apspriestas novembrī gaidāmajā NATO Austrumeiropas valstu samitā Bukarestē, taču baltiešiem pats svarīgākais ir to darbu saraksts, kuru paveikšana atkarīga no viņiem pašiem.
Vēl mazliet atgriežoties pie kopīgās vēstures, nevilšus nāk prātā, ka pēc Pirmā pasaules kara jaunās un no impērijām atbrīvojušās valstis – Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija – vēlējās izveidot ciešāku savienību, notika vairākas tam veltītas konferences (Bulduru konferencē 1920. gadā piedalījās arī uz īsu laiku neatkarību ieguvušās Ukrainas pārstāvji), taču iecere pajuka dažādu apstākļu un galvenokārt Lietuvas un Polijas teritoriālā konflikta dēļ. Vēl šodien Viļņas un Varšavas attiecības nav saulainas. Latvija toreiz vismaz Baltijas līmenī centās būt par vienotāju un nevairījās uzņemties iniciatīvu. Tagad esam pieraduši, ka idejas pārsvarā nāk no Varšavas vai Tallinas. Mēs tikai piebalsojam, tāpēc Rīga nav pārāk labi sadzirdama.
