Kad Rietumi ar Austrumiem tiekas… 0
Raksturojot Ronalda Brieža trīs krājumus – “Asaru gāze” (2004, debijas krājums, Dzejas dienu balva, Latvijas Literatūras gada balva), “Karaoke” (2008, Ojāra Vācieša prēmija) un “Zāles pret nemirstību”, kas, prognozēju, nepaliks bez ievērības arī 2016. gada oriģināldzejas klāstā, – manuprāt, atbilst trāpīgā latviešu paruna “Trīs lietas labas lietas”.
Ronalda Brieža krājumi kā vienots veselums papildina cits citu gan tematiski, gan emocionāli. Krājumi ir saistoši arī dzejnieka radošo meklējumu un poētiskās savdabības un noturīga radošā rokraksta kontekstā.
Grāmatas nosaukuma frāzi “Zāles pret nemirstību” krājumā neatradīsim, tā pārceļojusi no iepriekšējā krājumā neievietotajām dzejas rindām, tomēr jāatzīst, ka nosaukums teksta kopnoskaņu ilustrē ļoti precīzi. Izdevuma četrās nodaļās “Princese un pērtiķis”, “Vīraks ar petardēm”, “Nagulaka Guaņjiņai” un “Oroboro” dominē Austrumu motīvi (mājienus par austrumniecisko tematiku sniedz arī Zanes Ernštreites veidotais vizuālais noformējums – stilizēts hieroglifa raksts grāmatas un nodaļu virsrakstos). Tekstos savstarpēji sadzīvo Indijas, Ķīnas, Japānas kultūra, arī Ziemeļkorejas un Krievijas politiskās negācijas un latviskā identitāte. Autors rotaļājas ar poētikas elementiem, dekoratīvi stilizē, ievijot dažādu kultūru alūzijas gan no 20. gadsimta un 21. gadsimta sākuma radošās atmosfēras, gan sadzīvisku nebūšanu skatpunkta.
Dzejnieks ir zinātkārs, viņa krājumi netop tikai tāpat vien – dzejoļi ir rakstīti kādas problemātikas izziņas procesā. Piemēram, “Karaoke” tapa, mēģinot izprast vispārpieņemto priekšstatu par Jēzu Kristu kā agelastu (cilvēku, kas nekad nesmejas) un, savdabi interpretējot to, pretstatīt liriskā tēla – princeses – smieklus. Savukārt trešajā krājumā dzejnieks attīsta vēl dziļāk smaida kultūrvēsturiskos kanonus, proti, aktualizē Budas smaidu, kas raksturo Austrumu kultūras un budisma priekšstatu par dievišķo. Ronalds Briedis iedziļinājies arī latviešu 20. un 30. gadu dzejā. Šo aspektu var pamanīt krājuma otrās nodaļas “Vīraks ar petardēm” dzejoļos, kuros visnotaļ graciozi ievijas literārā jūgendstila, orientālistu un t. s. salonu dzejas kultūras stilizācija. Starp citu, dzejnieks ironizē par divu kultūru (Austrumu un Rietumu) un tradīciju (senās un mūsdienu masu kultūras) saduri. Dzejniekam rūp, ka mūsu nezināšana un izkropļotā izpratne par Austrumiem var radīt pārprastas, pat traģikomiskas situācijas: “[..] Kamēr meita dīc no znota spilgti sarkanu tojotu / Omamma ar irbulīšiem / ada mazmeitiņai glīšas / Zeķītes kas piestāv tonī kimono ar pokemoniem” (50. lpp.).
Vienmēr ir šķitusi simpātiska Ronalda Brieža ironija (pat postironija) un paradoksa poētika dzejā – virsslānī smeldzīgi viegla, pat smieklīga, īpaši dzejas ciklā “Kvests” u.c. Tur atkal ieraugām dzejnieka atpazīstamo rokrakstu no iepriekšējiem krājumiem – intertekstualitāti, citiem vārdiem, dzejnieks provocē lasītāju, piedāvājot savu interpretāciju par zināmiem tekstiem, personībām, mūsdienu masu kultūru. Taču šīs provokatīvās rotaļas zemdzīlēs autors skar plašas filozofiskas problēmas, atmasko dzīves nejēdzības, absurdu.
Dzejnieks no krājuma krājumā paliek uzticīgs princeses tēlam, kuras liriskais tēls nav vienveidīgs. Autoram princese var būt ļoti daudzšķautņaina gan raksturā, gan emocijās, līdz ar to, šķiet, no latviešu dzejā dažkārt sastopamajiem princešu tēliem Ronalda Brieža princese ir visdaudzkrāsainākā, piepildītākā un emocionāli bagātākā. Trīs krājumu neatņemama sastāvdaļa ir arī oroboro (no grieķu val. uroboros, Austrumu kultūrā – čūska, kas simboliski kož savā astē) motīvs – dzejnieks arvien atgriežas pie laika cikliskuma un nepārtrauktības, dzīves jēgas un piepildītības meklējumiem.
Krājuma uzstādījums ietiecas Austrumu un latviešu kultūrā, līdz ar to noteikti uzrunās Austrumu kultūras pazinējus, kā arī jebkuru lasītāju skaniskuma, ritmiskuma, ironijas, paradoksa un teksta pasniegtā viegluma dēļ.
