– Bēgļi mācās latviešu valodu… 3
– Tas ir labi, tikai pēc tam mūk prom. Pret latviešu valodu lielākā apgrēcība, ka tika pieļauts valodu referendums. Pēc referenduma jūtu, ka divvalodības piekritēji mūsu pusē aktivizējušies. Uz vēlēšanām dodas ar lielāku sparu, šos spēkus iedvesmojuši referenduma rezultāti. Tie nebija glaimojoši. Uz referendumu veda agresīvi spēki, toskait Ušakova “Saskaņa”. Viņi iedrošināti nemācīties valodu, tālāk seko prasības par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem.
– Māris Kučinskis, Solvita Āboltiņa ar Latvijas pilsoņiem cittautiešiem runā krieviski.
– Jārunā latviski. Tas principiāli jādara. Latviešu nācijai valstī jāpastāv uz savām nepārkāpjamām prasībām – valodu, vēsturi – un jāuzņemas atbildība par valsts nākotni.
– Paredzat asu konkurenci nākamajās pašvaldību vēlēšanās?
– Novadā konkurence vienmēr ir, piecas sešas partijas darbojas, un tā var pieaugt. Iepriekš “Saskaņa” domē neiekļuva, bet tagad ienāca ar divām vietām. Viņiem gribēsies sasniegumu vismaz atkārtot, un no centra uz to skubinās.
– Kā ilūkstieši vērtē Rīgas politiskos notikumus? VID vadītāja meklēšanu vai citus?
– Domāju, samērā vienaldzīgi, jo cilvēki pieraduši, ka galvaspilsētā notiek dīvainības. Arī tādas, ko nevar sasaistīt ar morāli ētiskiem kritērijiem. Rīgā par daudz viens otru nomelno, tāpēc cilvēki vairs netic un nemeklē, kam taisnība, kam ne. Ar praktiskiem darbiem centrālā vara laukiem ir ļoti tāla. Droši vien partijām trūkst motivācijas. Ko daudz rēķināties ar Latgales vai Sēlijas pašvaldību, kur iedzīvotāju, lasi, vēlētāju, skaits iet mazumā – tur neko nesazvejosi. Labāk grozīties “9+21 teritorijās”, pilsētās, reģionu centros. Īstenībā tie ir objektīvi apstākļi, jo tāda ir parlamenta vēlēšanu sistēma, kas rada šādu attieksmi. Spēki, kas grib būt pārstāvēti Saeimā lielākā skaitā, rēķina, kur ir balsu avots. No laukiem neko nedabūsi.
– Vai šo “kārtību” nevajadzētu labot?
– Protams, vajadzētu. Vēlēšanās pa apgabaliem, kur arī es 1990. gadā kandidēju, rodas saikne ar vietējiem iedzīvotājiem. Totāla saikne! Kā deputāts pastāvīgi apbraucu visus pagastus vēlēšanu apgabalā. Tagad tādu saišu nav.
– Kādreiz pats sacījāt, ka ZZS nevajag būt tikai par blakus sēdētājiem valdībā – jāmēģina kļūt par varas partiju. Šī pozīcija sasniegta! Lūdzu, rīkojieties!
– Priecājos par mūsu partijas uzdrīkstēšanos pārņemt varu. Protams, ir atsitiena risks, bet reizē cerība pavērst visu labāk. Nu – jāgaida pārmaiņas. Bet tās grūti īstenojas. Nav pietiekami balsu Saeimā, valdībā. Manuprāt, šai valdībai vēl nepietiek spēka runāt patiesos vārdos. Nav ko slēpt. Tautai jāpasaka – mums ir problēmas ar drošību, demogrāfiju vai ekonomiku. Ja neko nedarīsim, būs vēl trakāk. Atklāta valoda mobilizētu cilvēkus. Bet ir runāšana – ak, nekas slikts taču nenotiks. Zaļie cilvēciņi nenāks. Esiet mierīgi. Reizēm gan man uzmācas doma, ka tauta nemaz netīko dzirdēt skarbu patiesību. Daudziem labāk patīk silta melu dušiņa. Politiķi to izmanto. Viņi nevēlas riskēt ar patiesības atklāšanu, jo par to vēlētāji var sodīt vēlēšanās. Pašvaldībā cenšos pateikt, kas mūs sagaida. Reizēm sabiedrība uzliesmo šokā – kā tā var būt! Tālāk seko skaidrojums, sadarbība, līdz beidzot izpratne. Turpretī augšā viss tiek mīkstināts. Lai tik vēlētāji neuztraucas, netaisa paniku, ažiotāžu. Bet tas tāpat izlien ārā! Demogrāfijā par problēmām nerunā pilnā balsī un piedāvājums risinājumiem ir – dodiet vairāk naudas. Ko līdzēs miljoni, ja tautas dzīvais spēks lielā mērā ir ārzemēs, bērni dzimst tur, nevis Latvijā, un, tā turpinoties, aiziesim uz postu un iznīkšanu.
– Vai varat ilustrēt demogrāfisko situāciju ar piemēru no Ilūkstes novada?
– Pirms 12 gadiem, kad sāku strādāt, bija 9500 iedzīvotāju. Skolēnu – 1400. Tagad ir ap 8000 novadnieku un palikuši 700 skolēni. Ne velti demogrāfi satraukti prāto, kad latvieši kā tauta nokļūs uz izmiršanas robežas. Dziļāk uz zemēm ir daudz izdzisušu ciemu, brūkošu viensētu. Te ir pirmā iespēja ZZS valdībai sevi parādīt – saglabājot mūsu tautu, attīstot spēka avotus. Bet jārediģē NAP, kas ir kļūdains un postošs.
