– Ilūkstes apvidus ir lauksaimnieku zeme. Kā jūs raksturotu pašreizējo zemnieku stāvokli? 3
– Lai gan Eiropas maksājumi ir vieni no zemākajiem savienībā, tomēr stimulē lauksaimniekus. Bet īstenībā ir paņemts nepareizais virziens – lauki sašķelti lielsaimniekos un mazzemniekos. Darbojas raibs organizāciju pulks – Zemnieku saeima kā lielražotāju aizstāvis un mazo apvienības. Tādējādi lauksaimnieki nespēj izvirzīt vienotas prasības valsts mērogā. Kā Augstākās padomes deputāts pēc zemes reformas biju iedomājies citādus Latvijas laukus. Ka dzimtas atgūs senču īpašumus un lēnām iekārtos priekšzīmīgas, mazas saimniecības, kādas pašlaik pastāv Somijā. Ģimenes spēj sevi uzturēt un lauki ir apdzīvoti. Mums tas process nenotiek. Lielsaimniecības pieņemas spēkā, bet viensētas pamazām zūd. Dievs zina, cik zemes pieder ārzemniekiem, kuri strādā uz nebēdu.
Bet atmoda nāca ar lozungu – būsim saimnieki savā zemē. Tā nav iznācis, un liela atšķirība, vai esi saimnieks vai gājējs rokpelnis.
– Taču varas partija ir, ievērojiet, Zem-nie-ku savienība! Galvenais noteicējs par lauksaimniecības politiku – partijas biedrs Jānis Dūklavs. Bet jūs sūrojaties, ka ne visur esam saimnieki uz savas zemes.
– Nonācām pie politikas. Saeimā vara nav koncentrēta vienās rokās. Varas turēšanai veido koalīcijas. Tādā partnerībā nopietnu politiku nav iespējams īstenot. Arī lauksaimniecībā minētie kungi un ministri nevar pavērst vektoru vienā virzienā. Latvijā vēl nav izveidojies politiskais spēks, kuram uzticētos un nodotu balsis lielākā daļa iedzīvotāju. Tas norāda, ka arī sabiedrība ir visai sašķelta, tāpēc bieži buksējam. ZZS pie varas ir pagājis neilgs laiks. Partijai ir laukiem pietuvināta programma. Raudzīsim, kādi būs tālākie sasniegumi. Tajā pašā laikā laukiem nav pieņemams Briseles direktīvais kurss un pārmēru centralizācijas centieni. Laukiem nav pa prātam Nacionālās attīstības plānā (NAP) ieliktais reģionu sadalījums 9+21. To mēs jūtam. Gan caur uzņēmējiem, kuri nelabprāt ies uz “neperspektīvām” vietām, gan caur baņķieriem, kuri negrib dot aizņēmumu darbīgiem cilvēkiem, kuri tomēr uzdrošinās mēģināt atvērt ražotnes šādās teritorijās. Sak, jūs nepareizā vietā būvējat! Tās valstiski nav iezīmētas, tātad nav perspektīvas. Gribot negribot tā tas deklarēts, un rezultātā lauki tukšojas. Sapņi, kas piepildījās 1990. gadā, kad atjaunojām neatkarību, mana doma, ka Latvija būs latviešu nācijas valsts pirmām kārtām un ka tiks sargātas visas valsts pastāvēšanas pazīmes, šodien vairs nav tik piepildīti. Diemžēl ir tendence drupināt un apdraudēt valsts pamatus. No valsts drošības viedokļa – ko nozīmē, ka Latgales lauki iztukšoti, nav cilvēku? Tas nozīmē – nav aizstāvju. Kādam nāks prātā – ej un paņem! Palūkosimies kaut nacionālo partizānu vēsturē. Kas ilgi pēc kara mežos mēģināja aizstāvēt Latvijas brīvību, valstiskumu? Zemnieki cīnījās. Par savu zemi “partizānos” gāja. Domāju, šodien tādas lietas nemaz nevarētu notikt.
– Zinu, ka lepojaties ar novada skolām, Bebrenes tehnikumu. Kas jums sakāms par izglītības sistēmas reformēšanām?
– Darbosimies, lai novada skolās ir valstiski noteiktais piepildījums – 12 skolēni klasē. Ja izdosies, vidusskolas pastāvēs. Par nākotni runājot, pārdomas visvairāk raisa tas, ka Latvijas pilsoņi lielā skaitā aizbraukuši projām. Muļķīgi valdībai plānot saukļus, ar ko viņus dabūt atpakaļ. Perfekti jāizdibina cēloņi – kā tā noticis? Tad ķerties pie cēloņu likvidācijas.
– Vai tad cēloņi nav zināmi?
– Pirmais – labklājība. Ka Latvijā nemaksā tādas algas kā Rietumos. To grūtāk atrisināt. Bet vēl ir nepieciešamība sakārtot uzņēmējdarbības vidi, drošības sajūtas radīšanu par nākotni, piebildīšu – valstij vienkārši jākļūst labestīgākai, atsaucīgākai pret vienkāršām cilvēku vajadzībām. Tā nav, ka neatgriežas. Arī novadā ir ļaudis, kas ierīko zemnieku saimniecības, sāk visu no gala ar ārzemēs iegūto pieredzi, bet nav masveida kustības atpakaļ uz tēviju. Tas notiek minimāli. Simts aizbrauca, bet atgriežas pieci vai desmit.
Aizbraucējiem jāpiedāvā divas lietas. Līdzvērtīgu darba vietu kā ārzemēs vai iespēju veidot biznesu. Varbūt uzņēmējiem vērts doties uz latviešu jaunām mītnes zemēm ar savu piedāvājumu. Jo vajag darbiniekus – jānorunā par algu, dzīvesvietu. Darbarokas var ievest pa vieglākiem ceļiem, bet tad vairs nebūsim nacionāla valsts.
