Kad politikas makaroni apnikuši. Saruna ar Jurģi Liepnieku 8
“Latvijas Avīzē” viesojās pazīstamais politikas notikumu vērotājs Jurģis Liepnieks. Parasti Liepnieka secinājumi sabiedrībā tiek uzņemti ar interesi un nevienprātīgi. Kā viņš vērtē tuvāko notikumu gaitu? Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Mums jāidentificē jūsu persona. Vērotājs vai konsultants? Esat vēlēšanu gadā kļuvis aktīvāks politikā, vadīsiet kādu kampaņu?
J. Liepnieks: – Nevadīšu. Esmu piepildījis sapni veltīt laiku rakstniecībai. Pamēģināt uzrakstīt kaut ko lielāku, un tādējādi mēs ar Nilu Saksu esam uzrakstījuši kriminālromānu.
E. Līcītis: – Slepkava ir zināms.
– Zināms. Detektīvs ir par mūsdienu Latviju, darbojas prokurori, bandīti un pārējie, kā piedienas. Pēc pāris mēnešiem romānam vajadzētu būt grāmatu galdos. Par partijām – tās ir klauvējušas pie manām durvīm, bet man pašam vairs kaut kā neliekas vērts palīdzēt, nav intereses. Kādreiz ticēju tam, ko darīju. Tautas partija, kā man likās, sākumā veica pareizus, vajadzīgus, labus darbus. Sajūta tagad pazudusi, bet varbūt ne uz visiem laikiem. Valstī ir dziļākas problēmas par to, kura partija dabūs 5% balsu, vairāk vai mazāk. Savukārt dziļāko problēmu ārstēšanai man nav zāļu, nezinu, kā smagās lietas mainīt uz labu. Ja nu laiks ārstēs. Neatkarības posmā, vēstures griežos skatoties, esam dzīvojuši pavisam īsu laiku. Varbūt esam pārāk nepacietīgi. Viss gāja strauji – brīvības atgūšana, iestāšanās ES un NATO, gribētos, lai intelektuālā, kultūras, ekonomiskā attīstība virzītos tikpat ātrā gaitā, bet tas iet caur kļūdām un slimību izslimošanu. Sabiedrībai šķiet – ļoti lēni.
V. Krustiņš: – Pirmskara republikā dzīvojām mazāk gadu nekā šodienas brīvībā. Tomēr tad ātrāk raisījās vaļā no Krievijas impērijas pagātnes skavām, līdz 1940. gadam daudz paspēja izdarīt. Bija arī saimnieciskās sekmes, nacionālās krāsas iezīmējušās ievērojami spilgtāk. Tas, kas palika cilvēku prātos, noskaņojums, palīdzēja izturēt 50 okupācijas gadus.
– Iespējams, tā bija. Bet iespējams, mums grūti novērtēt šodienu, esot tajā. Šodien jau arī nav tik maz paveikts, it īpaši salīdzinot ar citām bijušajām PSRS sastāvdaļām. Tomēr cilvēkos ir apziņa, ka darīts nav pietiekami.
– Ne mazums ļaužu neslēpj vilšanos. Vienus vajā nabadzība, zems dzīves līmenis, citiem ne materiālie apstākļi, bet, piemēram, vēlēšanu sistēma šķiet uzlabojama. Citi pārdzīvo, ka valsts ir apdraudēta, un viņus nepārliecina mierinošie varas stāsti.
– Partiju demokrātija mums ir kā kārtība mazpilsētas ēdnīcā. Es pie stoikas gribu pasūtīt kazas siera uzputeni ar marinētām vīģēm un trifelēm. Ēdienkartē ir tikai makaroni flotes gaumē un griķi ar vistas fileju. Gribēt var daudz, bet izvēle maza. Jāņem no piedāvājuma, kas ir, kaut tas negaršo un makaroni apnikuši. Politikā mums patiktu līderi, kam visi ticētu, kompetence un zināšanas partijās, bet realitātē viss tāds apkaltis, nebaudāms. Tas mēdz cilvēkus vest izmisumā. Jo nekā labāka par nemitīgu mazākā ļaunuma izvēli nav. Tas nav tas, ko gaidīja paaudze uz barikādēm. Ka būs latviešu valsts un mēs kungi savā zemē, un daudz kas cits, ko viņi toreiz iedomājās savādāk. “Apmierinātība” ar politisko virsbūvi redzama reitingos. Saeimai, valdībai, partijām tie ir katastrofāli. Diemžēl mums bija maz demokrātijas pieredzes. Demokrātija bija pārāk romantizēta, un traucē arī latviešu daba. Iekšējā sadrumstalotība, nespēja vienoties ir drausmīgā līmenī un strādā kā galvenais bremzējošais spēks. Kādreiz nīšanās bija starp partijām, tagad nesaskaņas iemājojušas pat partiju iekšpusē. Tā pati “Vienotība” pēc vārda – tur grupējumi cīnās kā ļaunākie ienaidnieki. Skaties, ka rīkli viens otram nepārgrauž! Izdevīgāk būtu sadarboties, iztikt ar retām diskusijām par būtiskām lietām, bet te saiet ragos un uzliesmo sīku nieku dēļ. Iet vaļā visu karš ar visiem. Tamdēļ kavē pievēršanos valsts lietām.
– Jānāk kādam, kurš aicina pievērsties galvenajām lietām un dara! Lielais jautājums ir – kas pēc vēlēšanām spēs izveidot strādātspējīgu koalīciju, lai kaut ko mainītu!
– Jautājumi pārsvarā ir par “Saskaņas centra” ņemšanu koalīcijā. Iepriekšējie viņu vēlēšanu rezultāti bijuši ļoti labi. Nedomāju, ka “SC” ir iespēja īpaši pieaudzēt atbalstītāju pulku. Tik augstu līmeni pat grūti noturēt – tas būtu “SC” sasniegums. Līdz ar to viņu ietekme diez vai palielināsies. Otrs jautājums – vai parādās kāds politiskais spēks ar 15 – 20 vietām parlamentā? Un tas tad būtu gatavs iet ar “SC”. Šobrīd tādu neredzu.
– ZZS?
– Viņi nekad nav izrādījuši entuziasmu sadarboties ar “SC”. Socioloģiskie pētījumi apliecina, ka viņu vēlētājs neatbalsta šādu koalīciju. Ja sabiedriskais viedoklis nemainīsies, tad ZZS to nedarīs. Taču ir jaunpienācēji…
E. Līcītis: – … jauns sortiments minētajā ēdnīcā.
– Tas vēl tiek cepts un gatavots. Maz zināms, kas tur sanāks. Sudrabas kundzi agrāk vērtēju ārkārtīgi augstu. Viņas politiskais kapitāls bija milzīgs – harizmātiska, kompetenta, godīga, kristīga persona. Taču pēdējā laikā viss ar viņu notiek tik savādi, ka potenciāls ar katru mēnesi saplok! Šobrīd neņemos prognozēt, kā tas beigsies, jo nesaprotu, ko viņa dara, kāds ir plāns. Vilks garumā, lai tad strauji dibinātu partiju? Kūtris būs domubiedrs vai ne? Pašlaik dzīvoklī ir reģistrēta tautas kustība, bet Sudrabas piekritējiem pat nav skaidrs, kur pieteikties atbalstīt, pie kurām durvīm klauvēt. Īsi sakot, daudz kas neskaidrs un miglā tīts. Repšem ir visai līdzīgi – arī trūkst informācijas, kas tā par partiju, ko viņš domā, kāpēc bija jāpamet “Vienotība”?
– Jums kā polittehnologam liekas, ka Repšes komanda dara nepareizi? Kāpēc nav rezultāta lielām reklāmas kampaņām?
– Uzsvars uz reklāmu ir acīm redzams. Taču Repšes kā līdera domu izpausmes intervijās, rakstos tikpat kā nav. Un šī klusēšana ir “nepareiza”. Tur apkārt it kā būtu savākta rūdīta komanda – atšķirībā no Sudrabas kustības, kur ir tikai Figūra – bet Repšes nometnē ir klusējošs vadonis. Noslēpumains. Tomēr Attīstības partijai mašīna ir, nauda ir, pieredze ir – vēl ir iespēja pacelties sekmīgākam startam. Turpretī Šleseram, manuprāt, nav iespējas. Būtu bijusi, ja viņš ietu kopā ar bijušo valsts kontrolieri.
V. Krustiņš: – Vai tā nevar notikt? Vai nav par vēlu…
– Ja notiks, tad iespēja parādīsies. Tomēr, vai šīs personas sapratīsies, nezinu. Kopš dzirdējām nemaskētas Sudrabas kundzes domas par politiķiem, ka Repše traks, Ušakovs tukšs, Dombrovskis korumpēts, Urbanoviču neinteresē vis krievi, bet naudas projekti – arī Šleseram viņai sevišķi labi vārdi neatradās. Tā kā visi ir “izpelnījušies”, tad diez vai Sudraba ir tendēta uz sadarbību. Tāpēc Šleseram nav reālas platformas, kur atspiesties. Ar sevi pašu šoreiz būs par maz.
– Taču mēs runājam par stāvokli šodien – februārī. Līdz vēlēšanām vēl ir pagarš laiks. Mani nepārsteigs politiķu kūleņi.
– Piekrītu, laiks rādīs, kurš ar kuru apkampsies. Informācijas trūkuma dēļ ar prognozēm nespekulēsim. Šobrīd droši ir, ka “SC” būs parlamentā apmēram tai pašā pārstāvībā. Cik citiem rožainas vai pelēkas cerības, nozīmē zīlēt kafijbiezumos.
– Vai tas nozīmē, ka “Vienotība” paliks pie koalīcijas stūres?
– Domāju, ka “Vienotības” un ZZS spēki var izlīdzināties. Nav redzams, ka “Vienotības” elektorāta bāze ir plašāka nekā “zemniekiem”. Pirms vēlēšanu rezultātiem nav zināms, kurš ņems virsroku. Valdošajai partijai nepaies bez sekām jaunas valdības sastādīšanas neveiklums vai ņemšanās ar brīvo elektroenerģijas tirgu un daudz ko citu. Turklāt līderi dosies uz Eiropu – kas paliks?
– Āboltiņas kundze paliks.
– Domāju, ka Āboltiņas kundze nebūs nākamajā Saeimā.
– Kā tā var domāt?
– Var mēģināt pat saderēt. “Vienotība”, protams, iekļūs, bet Solvita Āboltiņa, manuprāt, netiks. Viņai “kritīs” visa atbildība par “Vienotībā” notikušo – gan par Dombrovski un viņa valdību, gan par īstenoto politiku.
E. Līcītis: – Jūs tikko neielaidāt 12. Saeimā topošo “Vienotības” premjera amata kandidāti!
– Par tādu plānu kā galveno – ka Āboltiņa būs premjera amata kandidāte – esmu dzirdējis. Teorētiski var pieņemt, ka Straujumas kundzei lietas iet tik labi no rokas, ka viņa pretendē turpināt darbu pēc vēlēšanām, taču tas šobrīd nav nr. 1 uzstādījums. Galvenais plāns man liekas neveiksmīgs. Manuprāt, paši “Vienotības” vēlētāji gribēs sodīt Āboltiņu par to, kas noticis partijā. Šai partijai ir pats kritiskākais vēlētājs – sarakstus nežēlīgi caurstrīpo ar zīmuli. Prasīgs vēlētājs.
E. Līcītis: – Atcerieties, pēc Dziesmu svētkiem daudzināja – nepazaudēsim pacilātības, kopības sajūtu, ko ieguvām!
– Jā, gribas katru tādu mirkli noturēt. Bija mērķi – iestāja NATO un ES. Pat eirozona bija mērķis, kaut arī ne tautai, bet nomenklatūrai. Tuvās vēlēšanas ir piemērots brīdis zīmēt jaunu ceļakarti un spraust mērķus. Jautājums – vai to spēs?
