Kad plīts aizslēgta… Svaigēdājas pieredze 3
“Man šķiet aplam, ja uzsver – atsakos no kaut kā. Labāk saku: es izvēlos ko citu. Ir grūti dzīvot atsakoties, bet lieliski ir izvēloties,” – tā Sarma Ešenvalde. Viņa pirms diviem gadiem izvēlējās jaunu dzīvesveidu un kļuva par SVAIGĒDĀJU. Guva pārliecību, ka šī ēšanas sistēma spēj atveseļot un atjaunot organismu.
Citādas maltītes
Sarma atminas, ka jaunībā, kad reti kurš zināja par veģetārismu, noklausījusies radioraidījumu par šo tēmu. “Biju no sirds sašutusi – kas par stulbumu neēst gaļu! Ko vēl izgudros! Līdzīgi reaģēju, kad pirmo reizi dzirdēju par cilvēkiem, kuri pārtiek no zaļbarības. Neko negatavo, grauž tikai? Kā šitā vispār var izdzīvot?! Man tā šķita aprobežotība,” smejas Sarma. Dzīve ir krāsaina un pārsteigumiem pilna – vēlāk viņa kļuva gan par veģetārieti, gan svaigēdāju. Mainījās pati, līdz ar to citāda kļuva arī ēšanas sistēma. Gaļu viņa neēd jau apmēram 20 gadu. Pamudināja iepazīšanās ar interesantiem cilvēkiem, kuri bija izvēlējušies šādu filozofiju.“Galvenais motīvs, kādēļ atteicos no gaļas, bija ētiskais, morālais aspekts, cieņa pret dzīvību. Vēlāk neēdu arī zivis un olas. Iemesls sakņojās garīgumā. Tolaik jau nodarbojos ar jogu. Pēc tam izmēģināju ājurvēdisku pieeju uzturam, mācījos ēdiena gatavošanas kursos Šivas centrā, kur praktizēju jogu. Man patīk būt atvērtai visam jaunajam. Iepatikās, kā ājurvēdas ēdienos izmanto garšas un garšvielas, kā panāk līdzsvaru. Turklāt man vienkārši garšoja šāda maltīte.
Reiz internetā atradu saitu, kur diskutēja interesantas dāmas no Amerikas. Viņas bija jau krietnos gados, bet izskatījās tik jaunas un enerģiskas. Stāstīja, ka kļuvušas veselas, atguvušas prieku un dzīves labsajūtu, jo sākušas citādi mieloties. Viņas bija svaigēdājas.”
Ienirst Latvijas vasarā
Sarmai radās interese par šo metodi, kas atzīst tikai tā dēvēto dzīvo pārtiku. Sāka meklēt internetā, lasīt, pētīt. Svaigēšanā neko necep un nevāra, netvaicē un nekarsē. Neēd gaļu, zivis, pienu, olas, maizi, cukuru, bet izvēlas augu valsts izcelsmes produktus – augļus, dārzeņus, zaļās lapas, riekstus un sēklas, izmanto augstvērtīgu auksti spiestu eļļu un dažādas garšvielas. Ja kaut ko termiski apstrādā, piemēram, kaltē, dara to temperatūrā līdz 45 grādiem. Tādējādi saglabājoties visas vērtīgās uzturvielas, ko daba ielikusi svaigajā produktā, organisms tās izmantojot daudz labāk.
“Nolēmu – es taču arī varu pamēģināt šādi ēst. Pārbaudīšu, vai tiešām ir tik iedarbīgi, kā stāsta. Turklāt bija pats vasaras sākums, visur papilnam zaļumu, tuvojās vietējo ogu un augļu laiks. Kas gan tur liels – ēst visu svaigu, to jau vasarā vienmēr daru!
Man nebija īpašu veselības problēmu kā citiem, kuri tāpēc pāriet uz svaigēšanu. Vienīgi mugura ilgāku laiku bija stīva, krustos netīkami sāpēja, kustoties nācās piesargāties. Ar šo vainu mocījos kādu gadu, ne joga, ne manuālais terapeits nespēja līdzēt.Man svarīga šķita jaunība un vitālā enerģija, kam ar šādu ēšanu varot tikt klāt. Kāds milzu spēks ir sēklā vai graudā, kas ielikts zemē un lauž ceļu pretī gaismai! Šo enerģiju, dzīvo spēku varam saņemt, ja baudām dabas veltes. Tā ir kā elektrība – dzīvā enerģija, ko iegūstam ar termiski neapstrādātiem produktiem.
Sāku kult svaigos kokteiļus. Blendēju kopā, piemēram, spinātus, zemenes, banānus, klāt liku sev tīkamās garšvielas, ko bija pārbaudījusi ājurvēdiskās receptēs. Šāds kokteilis ir gana sātīgs, dod spēku un enerģiju. Jau pirmajās dienās pamanīju – izdzeru lielo kokteiļa glāzi, un ilgstoši negribas ēst, ir sāts. Ne brīdi nejutos kā gavētāja vai ierobežota maltītē.
Lūk, kokteilis, ko katrs var izmēģināt, lai pārliecinātos, ka tas ir ne tikai bagātīgs, bet arī garšīgs. Liek blenderī sagrieztus trīs seleriju kātus un divus banānus, pielej ūdeni un labi sakuļ. Ja vēlas saldumu, piemaļ dateles, vīģes vai sauju izmērcētu rozīņu. Ir arī citi saldinātāji – agaves vai kļavu sīrups, stēvija, medus,” skaidro svaigēdāja.
Mēdz teikt, ka svaigajā virtuvē nevar kļūdīties – ja pagaršojot gribas vēl kādu niansi, to pievieno un sablendē vēlreiz.
Sarmas virtuvē ir kā pļavā – uz palodzes vairākās kastītēs kuplo kviešu zelmenis. No tā viņa gatavo sulu, kas var būt arī kokteiļa sastāvdaļa. Zelmeņa sulai piespiež pāris burkānu un ābolu, seleriju kātu, gurķi, pusi citrona un ingvera gabaliņu. Reizēm pieliek fenheli vai bieti. Var izvēlēties jebkuru kombināciju, kāda patīk. “Jā, zelmenim ir rūgta garša, bet rūgtas zāles dara dzīvi saldu,” pajoko Sarma.
