Vai latviešu supermūziķi nopelnīs miljonu? 5
Bez kompromisiem
Šogad Latviju apmeklē ne tikai nebijis pasaules mēroga superzvaigžņu skaits – arī pašmāju mūziķi rosās visai neatlaidīgi. Kā sēnes pēc lietus top dziesmas, albumi, bet vietējās koncertvietas pat atsaka vietējiem koncertēt gribētājiem. Tomēr veiksmīgākie ir tikai daži – “Prāta vētra”, Dons, Intars Busulis, “Musiqq”. Skaidrs, ka īstas zvaigznes netop vienā dienā, tomēr par īstu šovbiznesa industriju Latvijā vēl runāt nevaram, lai arī arvien vairāk kļūst to mākslinieku, kas prot spēlēt mūzikas biznesa sarežģīto spēli.
Kas tad Latvijā nosaka mākslinieka panākumus – paša talants un uzņēmība lauzties industrijas džungļos vai arī veiklu producentu darbs, kā tas mūsdienās ir pasaulē?
Mūzikas menedžmenta studentiem zināma ābeces patiesība ir ietverama vienkāršā trīsvienībā – starptautiska atpazīstamība, spēcīgs zīmols un stiprs menedžments. Teorijā viss ir vienkārši, bet praksē – mūzikas industrijas džungļi, konkurence un grūtības izlauzties aiz dzimtenes robežām.
Šobrīd viens no spožākajiem vārdiem līdzās latviešu supergrupai “Prāta vētra” ir dziedātājs, dziesmu autors un mūziķis Dons jeb Artūrs Šingirejs, kurš spējis pulcēt fanus pat divos lielkoncertos, kas jau 14. un 15. februārī notiks “Arēnā Rīga”. Jāatzīst, ka tamlīdzīgs fenomens nav bijis pa spēkam pat dažam ārzemju popmūzikas spīdeklim – ne viens vien superzvaigznes koncerts arēnu atstājis pustukšu.
Tiesa, Dons nav vienkārši kādā rītā pamodies slavens. Patiesībā viņš uz pašmāju mūzikas skatuves ir gandrīz 14 gadus, sākumā uzmirdzot vienā no talantu “fabrikām”. Dons apgalvo, ka aiz viņa mūziķa karjeras nekad nav stāvējis kāds “pelēkais kardināls” jeb lielproducents – tiesa, par tādu, iespējams, netieši karjeras sākumā varētu uzskatīt, piemēram, Zigmaru Liepiņu, kura dziesma “Ja tu man esi” joprojām ir Dona vizītkarte.
Jautāts par panākumu atslēgu, Dons teic: “Vienmēr esmu pieturējies pie vecu vīru patiesības – neklausīties nedz nopēlumos, nedz uzslavās. Pirmie grauj pašnovērtējumu, otri – aizmiglo acis. Svarīgi ir vienmēr paļauties pašam uz sevi. Ja ir dziesma vai darbība, kurai nespēju “pieslēgties”, es nepieņemu nekādu kompromisu. Jāspēj noturēt savu pozīciju, pat ja beigās tas ir dzīvības un nāves jautājums. Man ir prieks, ka ap mani ir sapulcējušies cilvēki, pret kuriem ir viegli būt atklātam, nebaidoties, ka mans viedoklis būs aizskarošs. Es apzinos, ka darboties vienam mūzikas biznesā īsti nav iespējams. Arī radošajā jomā nav tā, ka galavārds piederētu tikai man. Patiesībā pat priecājos, ja kāds spēj argumentēt, piemēram, kāpēc publikai jārāda tieši tā, nevis cita dziesma. Tā bija, piemēram, ar “Māsu upi”, kuru publicēju ar lielām šaubām. Labi, ka mani pierunāja.”
