Kad pieaugušie kļūst pieauguši 1
Kārļa Vērdiņa jaunākā dzejas grāmata “Pieaugušie” nepārsteidz (pozitīvā nozīmē) un arī pārsteidz…
Salīdzinājumā ar dzejnieka līdzšinējo radošo procesu – krājumiem “Ledlauži” (2001), “Biezpiens ar krējumu” (2004), dzejas krājumu bērniem “Burtiņu zupa” (2007), “Es” (2008) un kopkrājumu “Mēs” (2012), kurā bez iepriekšējās artavas pirmpublicējumu piedzīvoja arī daži dzejoļi, kas tapuši līdz 2012. gadam – “Pieaugušie” ir visdinamiskākais, viseksistenciālākais un arī visdekadentiskākais no visiem iepriekšminētajiem krājumiem. Tas vairs nešokē ar citādību kā pirmās divas grāmatas. Tam vairs nav vajadzības apliecināt dzejnieka doktora disertācijā līdz kaulam izkosto un dzejā prasmīgi lietoto dzejprozas teoriju praksē, un tajā jau no pirmajām lappusēm veras pretī atpazīstamais dzejnieka poētiskais rokraksts – ironiski patiesi smeldzīgi gaišais pasaules redzējums.
Grāmatas viena no būtiskām vizītkartēm ir tās noformējums, kas saspēlējas vai arī nesaspēlējas ar tekstu. Šajā grāmatā ir ļoti veiksmīgi risināta mākslas veidu (teksta, fotogrāfijas, mūzikas) simbioze. Krājuma noskaņas kāpuma intensitāti gribas salīdzināt ar Mārtiņa Zīverta pārliecību lugā ievērot nepārtrauktu kāpinājuma principu līdz pat noslēguma epizodei, kad līdz mielēm sasniegta emociju un darbības kulminācijas eksplozija. Proti, uz dzejas grāmatas vāka ir autora klases fotogrāfija – uz mums raugās Jelgavas 4. vidusskolas sākumskolas skolēnu atklāti naivās un vēl dzīves nenomocītās sejas izteiksmes. Savukārt aiz grāmatas ceturtā vāka aizlikts CD disks, no kura raugās nopietna topošā dzejnieka sejiņa ar trim Jāņa Ozoliņa muzikāli noformētiem (arī paša mūzikas autora iedziedātiem) Kārļa Vērdiņa dzejoļiem – “Dionīss”, “Histērija” un “Cik nemanāmi”, kas, ja mēra krājuma kopnoskaņas sajūtās, ir emociju gammas visaugstākais punkts, kad “es piedevu debesīm histēriju / es pieprasu debesīm histēriju”. Šos dzejoļus varam uztvert tikai sintēzē ar mūziku, jo tie krājumā nav ietverti, līdz ar to CD ir hepenings, kurā būtiska dzejas baudīšanas loma tiek iedalīta lasītājam – līdzdarboties, piedalīties dzejnieka piedāvātajā spēlē.
Pārsteidz krājumā dominējošā provokatīvā mums – pieaugušajiem – tik ierastā dionīsiskā pasaule, kas kontrastē ar apollonisko bērna uztveri. Pieaugušo pasaulē ikdienība nepārtraukti ietērpta eksistenciālos jautājumos, uz kuriem tiek meklētas, pazaudētas, atrastas un neatrastas atbildes, pārkāpti un arī nepārkāpti dažādi sliekšņi: dzīve – nāve, pareizais – nepareizais, mīlestība – naids un paaudžu nepārtrauktais cikliskais ritējums: “Kad pienāks rīts, tu pamodīsies liels, / visapkārt tavi skaistie, foršie draugi, / jūs būsiet nešķirami dzīvībā un nāvē. Jūs pavasarī skriesiet plikā parkā / zem kājām čabēs brūnas, sakaltušas lapas. Tie būsim mēs. Skrien tālāk, mazo draudziņ!” (7. lpp.)
Vienmēr simpātiskas un precīzas ir Kārļa Vērdiņa rotaļas ar intertekstualitāti, piemēram, dzejolī “La terre heureuse”. Epizode ir asprātīga, bet vienlaikus arī dzīves skaidrās realitātes piesātināta un skar ne tikai nemīlestības problemātiku pret latviešu autoru tekstiem vien: “Vispār mana mīļākā grāmata ir “Harijs Poters”, bet izdevīgāk ir lasīt latviešu literatūru. Par Jaunsudrabiņu es dabūju Nintendo DS, par Skalbi mamma iedeva man 100 eiro, tagad man vajag jaunu riteni – neko darīt, jālasa Brigadere. // [..] Mamma ved mani no skolas un atprasa izlasīto. Bišķi jau aizmirsies. Gulbīt, gulbīt, transportē mani uz Laimīgo zemi… Es gribēju teikt – konvojē mani uz Laimīgo zemi… Gulbīt, deportē mani uz Laimīgo zemi! Nu labi, nopūšas mamma, parādīsi tētim, kuru riteni gribēji.” (60. – 61. lpp.)
Krājumā pavīd skumjas, kas slēptas aiz dzejniekam raksturīgās ironijas un asprātības maskas. Tās dažbrīd ietērptas dionīsiskās noskaņās, kad dzīves bohēma sit augstu vilni un “[..] kad vairāki ļaudis guļ kopā – / ļaudis, ko vilina iespēja naktīs pārvērsties vilkačos vai vismaz lopos” (41. lpp.). Vai arī: “nakts aizklāja manas līnijas / melni satumsa gaisi / es sēdēju – skatījos sevī / un bija man skumji un baisi” (31. lpp.). Krājumā kopumā par skumju aizsegu kalpo dzejnieka poētiskā rokraksta īpašā iezīme – izteiksmes viegluma piepildītā dzejas tonalitāte.
Dzejnieka pieaugušo pasaules atskārsme krājumā ir aizkustinoša un lasītāju uzrunājoša: mēs katrs nākam no savas bērnības, mums katram ir savas atmiņas, sava dzimtas un kopējā zemes vēsture, mums katram pieder pieaugušā cilvēka izvēles iespēja, mēs subjektīvi izvēlamies nākotnes perspektīvas, mums katram ir sava rutīna un katram savs dzīves piepildījums/ nepiepildījums, bet nevajag skumt, jo: “Ejiet tālāk lietainā naktī / katru caurumu aizbāzt ar jēgu.” (79. lpp.)
