“Kad pēc gadiem skaistie priežu meži gar jūras malu kļūs nepievilcīgi, meklēsim vainīgos!” Jānis skaidro meža likumus 18
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jānis Iesalnieks: Šobrīd, kad esmu pensijā, man garlaicīgi nav nevienu mirkli, jo daudz darbu bija atlikti. Ir privātais mežs, darbojos divos medību kolektīvos un mazliet piestrādāju sertificētā firmā, kas nodarbojas ar meža tirgus cenas noteikšanu.
Vajadzības cilvēkiem ir dažādas – notiek vai nu meža pirkšana un pārdošana, vai ieķīlāšana, vai mantošana un dalīšana. Kāda tad Latvijā vidēji ir meža cena? Oi, diapazons ir plašs. Var teikt, ka meža zeme vien bez kokiem hektārā maksā ap tūkstoti. Pieaudzis mežs ciršanas vecumā – ap piecpadsmit tūkstošiem.
Skuju kokiem tas būs lielāks nekā bērziem, jo bērzu audzēs finierkluči procentuāli neiznāk tik daudz kā baļķi skuju koku audzēs.
Protams, meža audzēšana arī ir bizness ar kaut kādu riska līmeni, taču īpaši augsts tas nav. Nekad jau nav tā, ka aiziet bojā visa raža.
Vējš kaut ko nogāž, bet, ja to laikus savāc, var pārdot. Ja mizgrauzis ligzdu uztaisa, protams, koka kvalitāte krītas, bet sausos kokus arī var realizēt. Ugunsgrēki Latvijā mežos notiek, bet maz. Tā ka meža audzēšana ir bizness ar relatīvi zemu riska līmeni.
Idejas izturējušas laika pārbaudi
Laikā, kad strādāju Meža departamentā, es vadīju meža ekonomikas projektu, kura uzdevums bija vērtēt iespēju pasniegt sabiedrībai mežsaimniecību kā uzņēmējdarbību ar visiem tās likumiem. Sapratām, ka Latvijā nav literatūras par meža ekonomiku mūsdienu izpratnē.
Apkopoju informāciju, kas bija izdota ārzemēs, un pamatus uzrakstīju. Grāmata tika uzņemta neviennozīmīgi. Jo mežkopji ir cilvēki ar konservatīviem uzskatiem. Daudziem tas bija nepieņemami, un par šīm idejām es saņēmu diezgan smagu kritiku. Tagad šī grāmata ir oficiāls mācību līdzeklis Meža fakultātē. Bet vai to daudzi lasa? Domāju, ka ne.
Mācās no dzīves. Taču ideja ir palaista – mežsaimniecība ir uzņēmējdarbība. Kad saņēmu “Zelta čiekuru”, pat īsti nesapratu, kuri bija galvenie argumenti, lai to man iedotu. Taču dzirdēju – tāpēc, ka jau pasen esmu pasniedzis idejas, kas izturējušas laika pārbaudi. Jā, šobrīd vairs kritiku par savu darbu nesaņemu.
Ļoti daudz savā laikā esmu strādājis pie jautājumiem, kas attiecas uz jaunaudžu kopšanu. Esmu mēģinājis pārliecināt, ka jaunaudzes ir laikus jāretina.
Lai koks ātrāk pieaugtu, tam jāsaglabā vainags. Tur notiek fotosintēze un rodas pieaugums. Bet vainagu var saglabāt tikai tad, ja audzi intensīvi retina jau agrā vecumā.
Mežzinātnes institūta “Silava” pētījumi liecina, ka jaunaudze jāizretina, līdz tā sasniegusi piecu sešu metru augstumu. Ja vēlāk, tad pastāv risks, ka audze izstīdzēs. Bet izstīdzējušam kokam samazinās vainags.
Retināšanā ir vēl viens ļoti būtisks faktors, īpaši attiecībā uz egli. Ja mēs egļu jaunaudzi intensīvi izretinām, tā vēlāk atzarojas. Ja egle nav atzarojusies, tad staltbrieži netiek klāt pie stumbra. Zarojums aizstāv egļu stumbrus pret staltbriežu bojājumiem. Tas, ka ļaujam eglei ilgi palikt ar zariem, koksnes vērtību nepazemina.
Savulaik bija nesapratne – nu kā tā drīkst retināt bērzu un egļu jaunaudzes līdz tam kociņu skaitam uz hektāra, pie kura esam tagad pieraduši. Kad atstājām uz hektāra tikai tūkstoti bērzu, to fiksēja kā likuma pārkāpumu.
Taču pēc pieciem gadiem parauglaukumi liecināja – jo mēs vairāk esam izretinājuši, jo koki ir stabilāki un dūšīgāki. Secinājām – sasniedzot desmit metru augstumu, optimālākais variants ir 1200 koki uz hektāra. Meža īpašniekiem jāsaprot, ka galvenais mērķis nav koku skaits, bet to kvalitāte.
Interesanti medniekiem, sakarīgi mežkopjiem
Ir tāds teiciens: ir viegli izaudzēt mežu bez dzīvniekiem, ja tie neinteresē, bet viegli turēt mežā dzīvniekus, ja mežs neinteresē. Atrast kompromisu, lai sakarīga dzīve būtu mežkopjiem un interesanta medniekiem, ir sarežģīti.
Taču šī kompromisa meklējumi bijuši visu laiku, cik vien atceros. Tur ir objektīvs interešu konflikts. Man arī liekas, ka manā mežā dzīvnieku ir par daudz un par maz tos medī. Ir sāpīgi, ja esmu izkopis ozolu jaunaudzi, bet stirnas tos nograuzušas.
No otras puses – vai tad būtu interesanti iet medībās, ja nebūtu ko medīt. Ļoti lielu lomu šajā ziņā spēlē arī lauksaimniecība, rapšu lauki. Meža dzīvnieki koncentrējas ap rapšu laukiem.
Faktiski dzīvnieku skaits būtu jāsamazina. Lielajos meža masīvos, kur tuvumā nav lauksaimniecības zemes, staltbriežu skaits ir mazāks nekā laukmalēs. Tur arī mežaudžu postījumu ir mazāk nekā mežos, kas atrodas laukmalēs.
Ir ticība cilvēkiem, ka loģika uzvarēs. Ticība, ka cilvēki paliks arvien gudrāki. Un lēmumus mēs arvien biežāk pieņemsim, vadoties nevis no emocijām, bet racionāliem prāta apsvērumiem. Meža nozares likumus un notikumus mazāk ietekmēs emocijas, bet racionāli apsvērumi.
Kaut vai jautājums par priežu mežu atjaunošanu pierobežas joslā gar jūru. Emociju dēļ mēs joprojām priežu audzes esam spiesti apsaimniekot ar izlases cirtēm. Labi zinot, ka priede ir savvaļas suga un apēnojumā praktiski neatjaunojas. Tas ir izskaitļots un noskaidrots, bet sabiedrības emocionālā spiediena dēļ joprojām saglabāts.
Kad pēc gadiem redzēsim, ka skaistie priežu meži gar jūras malu kļuvuši nepievilcīgi, tad sāks meklēt vainīgos. Varbūt tad jāstāda egle? Smilšainā augsnē tā nebūs piemērotākā suga. Ekoloģiski tās augsnes ir piemērotas priedei.
Tas ir sabiedrības viedoklis, kas radies emociju rezultātā, bet pasniegts ļoti efektīvā formātā un ietekmējis lēmumus.
Ja esi vadītājs, tev jābūt topā
Manuprāt, ir jāatdala privātā dzīve no darba dzīves. Privātajā dzīvē, protams, galvenais ir emocijas. Darba dzīvē galvenais ir rezultāts. Tas ir sasniedzams ar loģisku un analītiski pamatotu rīcību. Bet to nekādi nedrīkst izmantot privātajā dzīvē.
Tad būs šķērsām. Jo cilvēks ir emocionāls. Darbā mums jāmēģina no emocijām tikt vaļā un jāpieņem racionāli, uz analīzi balstīti lēmumi. Privātajā dzīvē galvenais ir process, darba dzīvē galvenais ir rezultāts. Emocijas un analīze. Process un rezultāts. Taču nošķirt to ir grūti, jo bieži vien darba dzīve ar privāto sajaucas kopā.
Es dzīvoju pārliecībā, ka vadītājam visu laiku jānāk klajā ar jaunām idejām. Biju sevi pieķēris, ka zināma rutīna iestājusies.
Ar jaunām idejām vairs nespīdēju. Tā kā paškritika man ir pietiekama, nolēmu, ka ir laiks. Ja esi vadītājs, tev jābūt topā, jāvar aizraut cilvēkus. Iespējas nākt ar jaunām idejām mums nav lielas.
Radošākais dzīves periods man bija laikā, kad strādāju Meža departamentā un vadīju projektu.
Bet meža dienestā bija arī jādara tādas lietas, kuras emocionāli nav patīkamas. Kaut vai darbs ar likuma pārkāpējiem, kad jāpieņem lēmumi. Man ļoti nepatika cilvēkus sodīt. Bet reizēm tas ir jādara, un likumi šajā ziņā ir stipri skarbi. Ir jau arī tādi meža īpašnieki, kuri vienkārši kļūdījušies, un nu tie tiek bargi sodīti. Tas ir mans personiskais viedoklis.
Jānis Iesalnieks
* Dzimis 1954. gadā Ventspilī.
* 1979. gadā pabeidzis LLU Bioloģijas fakultāti.
* Sācis strādāt par mežsargu Kuldīgas MRS Vārmes mežniecībā.
* Tad par mežizstrādes meistaru, meža aizsardzības un medību inženieri.
* No 1990. līdz 1992. gadam Gaujas Nacionālā parka direktors.
* No 1992. līdz 1997. gadam Kuldīgas virsmežniecības virsmežzinis.
* No 1999. gada ZM Meža departamentā strādā pie projekta par meža realizāciju.
* 2000. gadā atgriežas Kuldīgas virsmežniecībā virsmežziņa amatā un strādā līdz 2017. gadam.
* Hobiji: medības, kalnu slēpošana, darbi privātajā mežā un augļu dārzā.
* Ģimenē: dēls un divas meitas, seši mazbērniņi.
