Kad pazūd saikne ar realitāti: kā izdzīvot panikas lēkmē 0
Daudzi no mums zina sajūtas, kuras vienā acumirklī bloķē un kropļo maņas, izspēlē jokus ar ķermeni. Sajūtas ir nenormālas. Vēl gana tumšais laiks īpaši izspoguļo emocionālo diskomfortu. Meklējot izskaidrojumus savam stāvoklim, atrodam informāciju par depresiju, stresu, veģetatīvo distoniju. Paliekam pie skaidrojuma, kurš tajā brīdī šķiet pieņemamāks. Drosmīgākie dodas pie ārsta un sāk medikamentu terapiju, iet pie psihologa, meklē palīdzību arī citur. Par to savā starpā runājam maz, jo šādi stāvokļi nodod ticību sev.
No dziedniecības viedokļa, šīs lēkmes ir ārkārtējs stāvoklis visos trīs laukos – ķermenī, energolaukā un prātā. Ja vēlamies tikt skaidrībā, kas ar mums notiek, vērā jāņem visi trīs mūsu lauki, raksta dziednieciskā masiere Anna Mellupe.
Kāda izskatās panikas lēkme katrā no laukiem?
Ķermeniski panikas lēkmes izpaužas dažādi. Vienam metas karsti, auksti viļņi, citam reibst galva, bieži vien tās izpaužas ar roku un kāju tirpšanu vai pat nespēju tās kontrolēt. Atsevišķos gadījumos maņas neuztver realitāti – pasliktinās redze, degunā parādās dīvainas smaržas vai dzirdami trokšņi, it kā vilciens trauktos garām.
Šajā mirklī prātā ir apjukums un izmisīga cenšanās saprast notiekošo. Tas it kā paralizējas un nevar saslēgties ar realitāti. Nav iespējams sevi kontrolēt, ja nesaproti, kas notiek. Sajūta par briesmām, tikai nevar atrast, no kurienes tās tuvojas. Satraukums, pulsācija un nesapratne liek meklēt spontānus izskaidrojumus, kuri atkal nav saprotami.
Savukārt enerģētiskajā laukā notiek spēcīga viļņošanās un frustrācija. It kā pazūd saikne ar dzīvību. Pārraujas, tad atkal strauji pieslēdzas. Šīs ir briesmīgas sajūtas visos līmeņos, un tiem, kuri tās nav sajutušas, ir grūti saprast. Kurš nav bijis “tajā pusē”, ieteiktu padzert nomierinošas tējas, atpūsties. Vienmēr var atrast argumentus darba slodzē, problēmās ģimenē vai negulētās naktīs. Tomēr ar to vien nepietiks, jo panikas lēkmes ir sekas kaut kam vairāk nekā ikdienas mazie sīkumi. Ar nedēļas nogali pie baldriānu tējas vien nepietiks.
Kas rada panikas lēkmes?
No savas praktiskās pieredzes ar klientiem redzu, ka paniku lēkmju iemesls meklējams bailēs. Stress pats par sevi nav slikta parādība noteiktās devās, bet stress uz baiļu un neziņas pamata ir kaitīgs, ja to ilgi slāpējam. Bailes nenozīmē to, ka esam pārskatījušies briesmu filmas. Bailes akumulējas no visa tā, kas mums nav pieņemams. Ja pavērosim, cik daudz uz bailēm balstīta stresa mums ir ikdienā, redzēsim, ka mums tā ir ārkārtīgi daudz un bieži vien jau tiek uztverts kā norma.
Mums apkārt ir ļoti daudz nepieņemamu lietu, emociju un notikumu, kuras rada stresu. Piemēram, bailes nepaspēt uz darbu ir bailes par pārmetumiem, bailes par savu darbavietu (līdz ar to – par ienākumiem), to, ko kolēģi padomās… Tas ir tik normāli – steigties uz darbu, ka iemeslu, kāpēc steidzamies, vairs neredzam. Iekšā ir tāda kā pašsaprotama baiļu programma. Neapstrīdama.
Stress uz baiļu pamata ir arī par to, kas esam vai kas vēl neesam, līdz ar to bailes nebūt pietiekami labam, būt nepieņemtam. Milzīgos apmēros bailes pārslāņojas cita pāri citai, mēs esam baiļu pārmākta paaudze. Mūs motivē bailes. Tās radījusi mūsu audzināšana, sabiedrības normu un klišeju spiediens – viss, kas vien var mūs ietekmēt.
Pirmās bailes mūsos dzima tad, kad vecāki mūsu uzvedību lauza, piedraudot, ja nedarīsim kaut ko pareizi, tad būs sods. Nepaskaidrojot. Nesaprotot jēgu, mēs tikām mācīti būt “pareizi”. To, kas ir pareizs, mēs mācījāmies ilgi un dikti, bet visu neiemācījāmies, jo kādā brīdī vajadzēja sākt dzīvot savu dzīvi, pieņemt savus lēmumus. Kad nu nedabūjām sodu, nesapratām – kas pareizi un kas nē. Bailes no soda palika. Bailes sēja šaubas. Mēs joprojām gribam būt labi, bet nezinām, kuras lietas noved pie tās sajūtas, ka kaut ko darām pareizi. Jo nav vairs tā, kurš to vērtēs – sodīs vai glaudīs. Baidāmies no tā, kas esam, kādi neesam… Dzīvojot baiļu motivētu dzīvi, nevar runāt par dzīvesprieku. Tur nu depresija, panikas lēkmes un veģetatīvā distonija – visas šīs diagnozes iegūst vienu raksturu un cēloni.
Kā sev palīdzēt?
Tā kā bailes rodas mūsu galvā, tās tur arī nāksies dziedēt. Dziednieks, strādājot ar galvu, izlīdzina un nomierina energolauku. Rodas pareizi impulsi smadzenēs un to saistība ar ķermeni. Tikai tad, kad galva būs harmoniska, būs iespēja strādāt ar pārējo ķermeni, jo, kad stress noņemts, ķermenis sāk kārtoties uz dabisku stāvokli. Visbiežāk ķermeniski nekādas vainas arī neatklājas, lai gan lēkmju laikā varam sajust diskomfortu vai pat sāpes.
Ja vērsies pie psihoterapeita, tas meklēs cēloņus, kur radušās bailes. Strādājot ar tiem, arī pakāpeniski dabiskā veidā iegūsi mieru.
Manuprāt, visneveiksmīgākais risinājums ir zāles. To rezultātā īslaicīgi nomierināsi ķermeni, bet nestrādāsi ar cēloņiem. Īstermiņā rezultāts būs, tomēr ilgtermiņā nāksies atgriezties pie cēloņiem.
Kā varam sev palīdzēt paši, nemeklējot palīdzību?
Atslēga uz harmonisku stāvokli šajā gadījumā ir apzinātība, kas ir pretēja bailēm. Brīdī, kad pieņemam faktu, ka esam nonākuši baiļu varā, mums tās jāprot atpazīt un apzināties. Kad beigsim baidīties no bailēm, iesim soli pretim, lai tās iepazītu. Kad sapratīsim, no kā baidāmies, spēsim iet vēl vienu soli pretim, lai bailes aizstātu ar pārliecību. Kad būsim pārliecināti, harmonija ir neizbēgama. Darīt to pašam ir drosmīgi, un dziedināt sevi ir visdabiskākais ceļš.
Lai arī kā mums nepatīk šis panikas lēkmju stāvoklis, tas tomēr ir brīdinājums apstāties, ieklausīties un saprast, kas tad īsti nenotiek mums pa prātam un kāpēc mūsu bailes ir pārņēmušas kontroli. Tāpēc pieņem tās kā savu mācību un ceļu uz attīstību, bet neatstāj nepamanītas! Tās ir sāpīgs ceļa sākums uz sevis pieņemšanu.
Ja tev šī un tamlīdzīgas tēmas ir aktuālas, vari piesekot arī manai lapai “AnnA” feisbukā. Vai vienkārši uzrakstīt un parunāt.
