Kad pasaule pazaudējusi krāsas. Tagad ir brilles, kas daltoniķiem palīdz krāsas atšķirt 1
Pasauli padara skaistu krāsas, taču tie, kuriem ir krāsu redzes traucējumi, tās uztver citādi. Daudzi pat nenojauš par savām problēmām, jo nezina, ka apkārtne izskatās daudz košāka. Tomēr katram būtu svarīgi jau bērnībā atklāt krāsu redzes defektus, kas var ietekmēt turpmākās profesijas izvēli.
Piedzimstot apkārtni redzam melnbaltu. Mazulis sāk saskatīt krāsas no 4 mēnešu vecuma, taču pilnībā krāsu redze stabilizējas 4–5 gados. Īpaša uzmanība tai jāpievērš, ja bērns zīmējot lieto vienveidīgas krāsas. Krāsu redzes pārbaude ir iekļauta testu vidū, kas jāveic, pārbaudot redzi 6–7 gadu vecumā, taču, kā liecina pieredze, tā ne vienmēr notiek.
Šķērslis karjerai?
Krāsu redzes defekts netraucē iegūt autovadītāja apliecību, taču katram pašam kritiski jāizvērtē, vai tas neapdraudēs satiksmes drošību. Tie, kuri neatšķir zaļu un sarkanu krāsu, luksofora gaismas atpazīst pēc izvietojuma, taču tālumā braucošs zaļš auto izskatīsies pelēks, tādējādi saplūstot ar asfaltu.
Ir atsevišķas profesijas, kurās nav pieļaujami krāsu redzes traucējumi, piemēram, kuģu un lidmašīnu apkalpē, armijā, valsts robežkontroles punktos, ja jāpārbauda dokumenti. Protams, tas ierobežo arī darbošanos stilista, dizainera, mākslinieka un citās ar krāsām saistītās profesijās.
Kā saskatām krāsas
Krāsu uztvere sākas ar fotoreceptoriem, kas atrodas acs tīklenē – vālītēm un nūjiņām. Tie ir gaismas jutīgi elementi, kas absorbē gaismas fotonus un sāk elektrofizioloģisku procesu, kura rezultātā rodas vizuālais signāls, kurš tiek nosūtīts uz smadzenēm apstrādei.
Krāsu jutīgās vālītes ir sakopotas makulas centrā un darbojas galvenokārt gaismā. Otra veida fotoreceptori – nūjiņas, kas izvietotas perifērijā, ir aktīvas krēslā un tumsā, nodrošinot kontrastredzi.
Izšķir triju tipu vālītes: zilās, zaļās un sarkanās, kuru mijiedarbībā cilvēki spēj atpazīt 4–10 miljonus krāsu toņu. Sievietes var atšķirt smalkākas krāsu nianses nekā vīrieši, tādēļ nereti gadās strīdi par kāda priekšmeta toni. Protams, jāņem vērā, ka krāsu uztvere atkarīga arī no apgaismojuma.
Biežāk vīriešiem
Tautā krāsu redzes traucējumus dēvē par daltonismu. Šādu nosaukumu ieviesis angļu fiziķis Džons Daltons, kurš neatšķīra sarkano krāsu un pirmais aprakstīja šo redzes īpatnību.
Speciālisti krāsu redzes traucējumus iedala trīs galvenajās grupās: pilnīgā krāsu aklumā, sarkani zaļās un zili dzeltenās krāsu redzes traucējumos, no kurām katrai ir vēl sīkāks sadalījums.
Cilvēki 80% gadījumu neatšķir sarkano un zaļo krāsu. Tad, piemēram, zemeņu ogas mežmalā izskatās pelēkas, līdzīgas tādām pašām lapām.
Vīriešiem krāsu redzes traucējumi ir apmēram 8% gadījumu, bet sievietēm – tikai 0,5%. Tas izskaidrojams ar to, ka gēns, kas atbildīgs par sarkanās un zaļās krāsas receptoriem, atrodas X hromosomā, kas vīriešiem ir viena, bet sievietēm – divas. Sievietēm (46 hromosomas – XX) sarkanās un zaļās krāsas aklums ir tikai tad, ja nepareizas ir abas hromosomas, savukārt vīriešiem (46 hromosomas – XY) šis defekts izpaužas, ja bojājums ir viņu vienīgajā X hromosomā.
Tie, kuri neatšķir sarkanu krāsu, neredz arī violetus toņus, kas ir zilās un sarkanās savienojums. Visretāk sastopami zilas un dzeltenas krāsas uztveres traucējumi, kā arī pilnīgs krāsu redzes aklums.
Visbiežāk šis defekts iedzimst, taču to var iegūt arī dzīves laikā, piemēram, Alcheimera slimības, šizofrēnijas, glaukomas un citu acu slimību, leikēmijas, acs makulas deģenerācijas un traumu ietekmē.
Krāsu redzes testi
Testi krāsu redzes noteikšanai atrodami internetā. Svarīgi tos veikt, skatoties ar katru aci atsevišķi, taču, atklājot problēmas, vajadzētu vērsties pie speciālista.
Optometristi krāsu redzes pārbaudei izmanto dažādus testus – gan tādus, ar kuriem nosaka krāsu redzes defektu, gan tādus, kas palīdz atšķirt to veidu. Iespējas atkarīgas no testa sarežģītības pakāpes.
Visvairāk izmanto tā sauktās pseidoizohromatiskās plates. Tās sastāv no krāsainiem aplīšiem jeb lauciņiem, kas kopā veido vienotu attēlu. Tie savā starpā sakombinēti tā, lai cilvēki ar normālu krāsu redzi redzētu noteiktu objektu vai skaitli, bet tiem, kuriem ir tās traucējumi, saskatītu tikai atsevišķu objektu daļas vai neko.
Daži no šā testa veidiem ir sarežģītāki, piemēram, Išihara plates, ar kurām iespējams noteikt tikai sarkanas un zaļas krāsas redzes traucējumus. Pieejami arī nokrāsu atšķiršanas testi un citi. Tiem, kuri vēlas strādāt noteiktās profesijās, krāsu redzi pārbauda, izmantojot speciālas ierīces – anomaloskopus.
Krāsas ierauga ar brillēm
Novērst krāsu redzes traucējumus nav iespējams, taču jau vairākus gadus var pasūtīt speciālas brilles, kas palīdz saskatīt pasauli īstajās krāsās. Tajās iestrādāts īpašs filtrs, kas no redzamās gaismas spektra izņem gaismas viļņu pīķus. Tādējādi tiek atdalītas sarkanās un zaļās krāsas uztverošo vālīšu pārklāšanās zonas, palīdzot atšķirt krāsas. Nēsāšanai telpās piedāvā brilles ar 35%, bet saulesbrilles – ar 75% tonējumu. Tās palīdz apmēram 65% gadījumu, ja ir sarkanās un zaļās krāsas redzes traucējumi vieglā vai mērenā formā.
Daudzi, uzliekot brīnumainās brilles, aiz prieka gluži vai raud, jo ierauga pasauli gluži kā no jauna – citās, daudz košākās krāsās. Tomēr parasti tās nevar nēsāt arī nepārtraukti, jo nogurst redze un rodas galvassāpes.
KONSULTĒJUSI “OUTLET OPTIKA” OPTOMETRISTE KRISTĪNE STRĒLNIECE
