Anda Līce: Kad parāds ir brālis 7
Jauno gadu daudzi ir iesākuši ar nenomaksātiem parādiem. Runa nav par pārdomātiem kredītiem, kuri jānomaksā noteiktos termiņos, bet gan parādiem, kas sataisīti, negudri dzīvojot. Parāds var būt nesamaksāts darbs, neatdots aizdevums, atbildības neuzņemšanās vai nepateikts paldies. Mēs visi esam kādam kaut ko parādā, jautājums tikai, vai to apzināmies. Mēdz teikt – parāds nav brālis, tomēr šodien daudzi apbrīnojami labi sadzīvo ar saviem parādiem.
Tikai divdesmit procentiem uzturlīdzekļu nemaksātāju esot manta un ienākumi, no kuriem piedzīt parādu valstij, kas jau pārsniedzis 123 miljonus eiro. Tagad, kad robežas ir vaļā, pēcnācējus pasaulē izsējušie alimentu nemaksātāji iejūk raibajā viesstrādnieku pūlī, atkal “zīmējas” iepazīšanās portālos un izjusti runā par ģimenes vērtībām. Viņu parāds ir trīskāršs – bērniem atrautais materiālais atbalsts, viņiem nesniegtā mīlestība un nepateiktais paldies sievietēm, kuras audzina nākamo paaudzi, apzinādamās, cik nejēdzīgā veidā tā ir apzagta. Kādu vietu savu bērnu atmiņā gatavo sev šādi tēvi? Bērni lepojas ar karā kritušajiem tēviem kā varoņiem, kamēr par miera laika degradētajiem izjūt vienīgi kaunu.
Dažs labs tikai mūža beigās saprot – vislielākais parāds ir neatdotā mīlestība. Mīlestības ceļš atgādina apļus uz ūdens, jo tālāk prom no ģimenes iet apļi, jo tiem rādiuss lielāks, un tad var runāt par tautas, valsts un visas cilvēces mīlestību. Uz to ir spējīgas lielas personības, sākot ar pārcilvēku Kristu. Viņu nav daudz, bet viņi ir katrā tautā, un viņi ir tie, kas griež zemeslodi. Visi nekad nebūs tādi kā Mahatma Gandijs, Mārtiņš Luters Kings vai māte Terēze, no mums arī netiek prasītas tik varenas lietas, taču dalīties mīlestībā mēs varam visi. Tas ir mūsu lielo iespēju lauks, un mēs to protam darīt ar prieku.
Kad parāds kļūst par brāli, sākas jukas ģimenē un valstī. Latvija šodien atgādina nebeidzamu tiesas procesu, kurā tiesneši kļūst par tādiem pašiem likumpārkāpējiem kā tiesājamie, jo ētiski mēs esam neiedomājami atšķaidījušies. Vainīgs nav tikai karš, okupācijas režīmi un deportācijas. Izklausās smieklīgi, kad cilvēki ar sirmiem deniņiem visā vaino grūto bērnību. Bērnība taču aptver mūža mazāko daļu. Ir jājautā, kur tad tu biji un ko darīji visu pārējo laiku, dzīvojot pasaulē, kura ir gan sliktā, gan labā skola, kuras krātuvēs glabājas gudri un svētīgi dzīvotu mūžu pieraksti un kurā ikviens, ja vien grib, var atrast sev skolotājus un iemācīties dzīvi. Līva Ulmane nesen kādā intervijā teica: “Varbūt ne visi cilvēki ir labi, taču visiem tiek dota iespēja tādiem būt.”
