Kad panika glābj. Jeb, kas pasargāja ukraiņus no jaunā vīrusa 0
Laikā, kad pasaule cīnās ar Covid-19 un ziņu virsrakstos ņirb skaitļi par inficēto cilvēku skaitu, mainās arī mediju telpas prioritātes. Kas vakar likās svarīgs, šodien tikpat kā aizmirsts.
Kurš gan vēl piemin Grētu Tūnbergu un viņas sludināto klimata katastrofu? Kuram interesē Sīrijas bēgļu liktenis? Priekšvēlēšanu cīņa ASV?
Vēl nesen aktuāla, bet šodien tikpat kā neievērota tēma ir arī Ukraina un tās problēmas – okupētā Krima, nebeidzamās Donbasa separātistu un viņu atbalstītāju provokācijas, saimnieciskā krīze. Tagad šīm nelaimēm pievienojusies Covid-19 epidēmija. Kā Ukraina ar to tiek galā?
Vispirms daži statistikas dati. Svētdien, 19. aprīlī, Ukrainā bija reģistrēti 5450 inficēto un 141 mirušais. Patiesībā neliels skaitlis 42 miljonu apdzīvotajā valstī.
Rēķinot uz miljonu iedzīvotāju – tikai 125 inficētie. Tātad trīs reizes mazāk nekā Latvijā un 33 reizes mazāk nekā Spānijā.
Mirušo skaits vidēji uz miljonu – trīs.
Viens no skaidrojumiem šiem salīdzinoši labajiem rādītājiem – nelielais testu skaits. No viena miljona iedzīvotāju līdz 19. aprīlim pārbaudīti vien 1300 cilvēki, tātad 15 reizes mazāk nekā Latvijā.
Pastāv uzskats, ka Ukrainas relatīvās nabadzības dēļ inficētie vienkārši netiek atklāti, ka patiesībā to skaits varētu būt daudz lielāks. Iespējams. Taču atšķirībā no dažām citām postpadomju valstīm (Turkmenistāna), kur varasiestādes pat aizliedz pieminēt Covid-19 vārdu vai jaunā vīrusa slimniekus nodēvē par “pacientiem ar plaušu karsoni” (par šādiem gadījumiem dzirdēts Baltkrievijā un Krievijā), Ukrainā pastāv reāla preses brīvība.
Aizdomīgas saslimšanas vai nāves gadījumus te nebūtu iespējams noslēpt.
Pagaidām gan izskatās, ka epidēmija šajā valstī vēl nav sasniegusi augstāko punktu, tāpēc ar tālejošiem secinājumiem labāk nesteigties. Bet tomēr – kāpēc Ukrainu slimība skārusi mazāk?
Jāļaujas panikai?
Viens no skaidrojumiem šai parādībai – ukraiņu bailes no vīrusa. Dažkārt pārspīlētas un neadekvātas, kas robežojas ar paranoju un paniku.
21. februārī medijos parādījās ziņas no Poltavas apgabala Novi Sanžaru ciema, kur varasiestādes izmitināja no Ķīnas pilsētas Uhaņas evakuētos ukraiņus.
Vietējie iedzīvotāji apmētāja ar akmeņiem autobusus, iesaistījās sadursmēs ar policiju. Šajā dienā Ukrainā vēl nebija neviena inficētā, pirmais slimnieks tika atklāts vien 3. martā. Bet tauta jau bija pamatīgi satraukta.
Marta sākumā vācu laikrakstā “Frankfurter Allgemeine Zeitung” tika publicēts interesants Vinanda fon Petersdorfa komentārs “Kāpēc panika glābj dzīvības”. Autors izsaka paradoksālu domu – epidēmijas laikā katra pilsoņa pienākums ir ļauties nelielai individuālai panikai. Tā sakot – labāk pārspīlēt nekā izturēties vieglprātīgi.
Tieši tā epidēmiju sagaidīja daudzi praktiskie ukraiņi. Īpaši neuzticēdamies ne vietējai varai, ne centrālajai valdībai Kijevā, viņi rīkojās paši – sapirka sejas maskas, sarūpēja pārtikas krājumus un centās izvairīties no potenciālajiem slimības pārnēsātājiem.
Dzīve iemācījusi glabāt rezerves
Pareizticīgo Lieldienu svētdienā, 19. aprīlī, es piezvanīju dažiem paziņām Ukrainā. Lūk, ko stāsta Viktors, pensionārs Černivcu pilsētā netālu no Rumānijas robežas:
“Blokmāja, kurā dzīvoju, ievērojama ar to, ka tajā tika reģistrēts pirmais Covid-19 pacients Ukrainā. Jauns puisis, kurš saslima pēc Itālijas ceļojuma. Par laimi, vieglā formā un jau paspējis izveseļoties.
Mazajā Černivcu apgabalā, kur dzīvo knapi viens miljons cilvēku, jau ir ap 1000 inficēto, kas ir 20% no visiem Covid-19 slimniekiem valstī. Pie vainas ir bezatbildīgi viesstrādnieki, kuri marta nogalē lielā skaitā atgriezās no Eiropas.
Tāpēc tieši Černivcos noteikts visstingrākais karantīnas režīms. Veikali, tirgi un kafejnīcas ir slēgti, izņemot aptiekas un pārtikas veikalus. Darbojas vien pilsētas komunālās saimniecības uzņēmumi.
Sabiedriskais transports kursē reti, un to drīkst izmantot vien ar īpašām caurlaidēm. Cilvēki tikpat kā neiet ārā no dzīvokļiem. Svētdien svinējām pareizticīgo Lieldienas.
Izņēmuma kārtā pilsētas varasiestādes atļāva apmeklēt dievnamus, lai cilvēki varētu svētīt īpašās Lieldienu maizes – kuličus.
Protams, ievērojot distancēšanos. Es pats paliku mājās, jo esmu riska grupā. Kad nepieciešams iznest atkritumus vai aizskriet līdz tuvākajam pārtikas veikalam, uzvelku sejas masku un gumijas cimdus, līdzi ir pudele ar dezinficējošu šķidrumu.
Par pārtiku gan īpaši neuztraucos, jo esošo krājumu pietiek vairākām nedēļām. Ukraiņi visos laikos mājās glabā rezerves nebaltai dienai, dzīve mums to iemācījusi. Nav viegli iztikt ar 2000 grivnu pensiju, tas ir, ap 70 eiro.
Nākamo mēnesi pensionāriem apsolīts vienreizējs pabalsts – 1000 grivnas. Cenas veikalos nav īpaši pieaugušas. Izņēmums ir ingvers un citroni – cilvēki tic, ka ar tiem var izārstēt vīrusu.
Atklāti sakot, televīziju vairs neskatos. To nav iespējams izturēt, par vīrusu vien runā – cik daudzi saslimuši, cik nomiruši. Abi ar sievu risinām krustvārdu mīklas. Šis laiks vienkārši jāiztur.
Vēl mani uztrauc karš Donbasā, kas nav norimis pat šajās dienās, un iespējamā neraža. Aizvadītā ziema Ukrainā bija netipiski silta, bez sniega, un lauki jau tagad ir izkaltuši.”
Lūgšanas nav stiprākas par vīrusu
Tarass Antoševskis, reliģiju pētnieks Ļvivas katoļu universitātē: “Parasti tik dzīvā Ļvivas vecpilsēta ir neparasti klusa.
Sabiedriskais transports kursē, bet retāk nekā parasti. Lai samazinātu inficēšanās risku, uz darbu dodos kājām. Ceļā pavadu gandrīz stundu, bet vismaz esmu izkustējies. Atvērtas vien aptiekas un pārtikas veikali.
Ukrainā vīrusa izplatību sekmēja bezatbildīgu garīdznieku aicinājumi ignorēt varasiestāžu aizliegumus un pulcēties uz dievkalpojumiem.
Valstī ir divas savā starpā konkurējošas pareizticīgās baznīcas – vietējā Ukrainas un Maskavas patriarhāta. Tieši daudzi Maskavas patriarhāta baznīcas priesteri centās tēlot varoņus, apgalvojot, ka viņu lūgšanas esot stiprākas par vīrusu.
Viss beidzās ar to, ka Kijevas Alu klosterī saslima ap simts mūku un pats Garīgās akadēmijas rektors. Slavenais klosteris patlaban atrodas karantīnā. Es pats šīs Lieldienas svinu ģimenes lokā, bet dievkalpojumos piedalījos ar televīzijas starpniecību.”
