Ilze Kuzmina: Katliņš ar LU zupu turpinās burbuļot vēl divas nedēļas 1
Peripetijas ap rektora vēlēšanām satricinājušas ne tikai pašu Latvijas Universitāti (LU), bet nu jau arī valdību. LU rektora vietniece Baiba Broka kā vienu no vairogiem pret apsūdzību korupcijā izmantoja politiskas intereses, proti, kādi politiski spēki cīnoties par ietekmi lielākajā valsts augstskolā. Jauši vai nejauši, taču pēdējās nedēļās politiķi šo B. Brokas vairogu stiprina.
Viss sākās ar izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas paziņojumiem par to, ka LU rektora vēlēšanās bijuši procedūras pārkāpumi.
No vienas puses: par to runāt I. Šuplinska ne tikai varēja, bet viņai pat vajadzēja to darīt, jo tieši Izglītības un zinātnes ministrijas ziņā ir sagatavot valdības lēmumprojektu par rektora Indriķa Muižnieka apstiprināšanu amatā. Taču, pirmkārt, ministre viedokli izteica pārsteidzīgi, jo vēl nebija sagatavots oficiāls atzinums par rektora vēlēšanām, otrkārt, ministre šajā rektora vēlēšanu epopejā tomēr varēja arī neiesaistīties.
Jo šī nav pirmā reize, kad Izglītības kvalitātes valsts dienests padziļināti pārbaudījis kāda rektora vēlēšanu norisi.
Tā bijis arī, piemēram, tad, kad rektors mainījās Ventspils Augstskolā, taču nekad agrāk šajos procesos izglītības un zinātnes ministrs nav iesaistījies. Vismaz publiski ne. Lietas kārtotas ierēdņu līmenī un valdības lēmums par kārtējā rektora apstiprināšanu izskatījies formāls, nevis politiski motivēts.
Tomēr, ja I. Šuplinskas izrunāšanās vismaz daļēji ir saprotama un izskaidrojama: izglītības ministrei jābūt ieinteresētai nozarē notiekošajā, tad citu ministru pļāpāšana par LU rektoru patiesi bijusi lieka.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns paziņojis, ka I. Muižnieka apstiprināšana amatā būšot pat pārbaudījums valdībai, taču arī tas vēl nav tas trakākais. Vasaras notikumu tukšumā ziņu aģentūra LETA aptaujājusi valdības locekļus, lai noskaidrotu, vai viņi grasās balsot par I. Muižnieka apstiprināšanu amatā. Žurnālisti, protams, var jautāt, ko vien vēlas, tomēr amatpersonām nevajadzētu ļauties verbālai caurejai.
Tā šoreiz sanācis iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam, kurš paziņojis, ka LU saimes ievēlētais rektors tāds padomju rēgs vien esot un LU vadībā nepieciešama jauna seja, dinamisks un mūsdienīgs vadītājs. Būdams jurists, S. Ģirģens nez kādēļ nav sapratis vai nav gribējis saprast, kāda tad ir valdības loma rektoru apstiprināšanā. Valdība izvērtē, vai rektora ievēlēšanas procedūra bijusi atbilstoša prasībām, vai persona, ko virza apstiprināšanai amatā, tiešām ir augstskolas saimes ievēlēta. Nav nozīmes tam, kādas sejas augstskolu vadībā kāro ieraudzīt ministri.
S.Ģirģens var vērtēt, piemēram, kāda ir Valsts policijas šefa seja, vai tā ir gana jauna un dinamiska.
Ar šādiem izteikumiem par LU rektoru iekšlietu ministrs tikai lej ūdeni to dzirnavās, kas katru LU problēmu saista ar politisku spiedienu, lai nebūtu jārunā par to, kas tiešām pēdējos gados varētu būt nogājis greizi LU vadībā, ja jau tā – cita starpā būdama valsts lielākā un respektablākā juristu kalve – pat vairs nemāk noorganizēt tādas rektora vēlēšanas, par kurām nebūtu juridisku šaubu.
Jā, ņemot vērā sabiedrības interesi un LU nozīmību, IZM bija jāizvērtē rektora vēlēšanas, taču tai jāņem vērā, ka nu pēc līdzīgiem standartiem būs jāvērtē arī rektoru izvēle citās augstskolās: būs jāpēta, kas un kā ievēlēts Satversmes sapulcē, kas ievēl rektoru, kad un kā izsludināta darba kārtība un citas juridiskas nianses.
Ja tik sīka vētīšana būtu ierasta lieta, gan jau LU nebūtu pieļāvusi tik daudz kļūdu.
Turklāt pēdējā laika LU skandāliem vajadzētu motivēt politiķus nopietni pārdomāt, kā turpmāk pārvaldāmas augstskolas. Ja to autonomija nenodrošina attīstību, bet haosu un stagnāciju, tas ir nopietns signāls, ka nepieciešamas pārmaiņas, bet tādas, kas neietekmētu to akadēmisko brīvību un neļautu tām kļūt par barotnēm caurkritušiem politiķiem.
Tā kā valdība līdz 13. augustam devusies atvaļinājumā, katliņš ar LU zupu turpinās burbuļot vēl divas nedēļas un tad jau redzēs, kas tajā izvārīsies.
