Kad nobriest vēlme pēc sava tautastērpa. Prasmīgā Vija Rulle ierāda aušanas amatu 0
Rūjieniete VIJA RULLE, pieredzējusi un prasmīga aušanas amata meistare, bija uzaicināta 18. novembrī piedalīties Valsts prezidenta rīkotajā svinīgajā svētku koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī. Dalībai šajā pasākumā lūdza deleģēt vienu cilvēku no katras pašvaldības, kurš ar savu darbu un devumu ir iedvesmojis citus un veicinājis pašvaldības attīstību un izaugsmi. Vija Rulle savas novadnieces iedvesmojusi noaust sev tautiskos brunčus un arī palīdzēja to darīt.
Brunči trim Dziesmu svētku dalībniecēm
Rūjienietei ir ievērojama audējas darba pieredze. Savulaik strādājusi sadzīves pakalpojumu kombinātā, kur no vilnas audusi tautiskus aizkarus, gultas pārklājus, vafeļsegas, dekoratīvos spilvenus, bet no lina: galdautus, dvieļus un sedziņas.
Nupat notikušie Dziesmu un deju svētki bija sestie Vijas dzīvē kā jauktā kora dalībniecei, bet trešie kā audējai, kura darina tautiskos brunčus dziedātājām un dejotājām. “Manis austie brunči ir ne vien Rūjienas un Valmieras apkārtnes kolektīvu dalībniecēm un daudzām vidzemniecēm, bet arī ventspilniecēm, liepājniecēm un vēl citu novadu sievām,” stāsta Vija.
Vieni no pirmajiem, ko savā mūžā noaudusi, bijuši Valmieras brunči – braukusi tos pētīt uz muzeju, zīmējusi, pēc redzētā mēģinājusi restaurēt krāsas, visu salikumu, kā katra svītriņa un krāsa iet. Kad pirmie brunči bijuši gatavi, kolektīvi stājušies rindā pēc Vijas austajiem brunčiem.
Tuvojoties Latvijas simtgadei, arvien vairāk latviešu nobrieda savam tautastērpam. Vieni to pirka gatavu no daiļamata meistariem, otri bija mantojuši no iepriekšējām paaudzēm, bet trešie vēlējās paši savām rokām aust brunčus un villaines, šūt kreklus un ņieburus.
“Es ierosināju, ka katra, kas vēlas, varētu noaust savu brunci. Rūjienas Amatu namā ir gan vairākas stelles, gan aušanai paredzētais materiāls, gan biju gatava palīdzēt ar padomu visām tām sievām, kuras stellēs sēstos pirmo reizi,” divus gadus senu notikumu atceras Vija Rulle, Rūjienas amatnieku biedrības Rūzele aušanas nodarbību vadītāja.
Novadnieču atsaucība bijusi liela. Kaut projektā (aušanas maratons notika ar LEADER atbalstu) paredzēja, ka tiks noausti 25 tautiskie brunči, divu gadu laikā tapuši jau 52 audumi brunčiem, un aptuveni tikpat sievu vēl tīko pēc tiem, tāpēc aušanas maratons turpināsies.
Stellēs audums pieciem brunčiem
Daudzas sievas audušas pirmo reizi. Vija apgalvo – tas nemaz nav tik grūti, ja stellēs jau ir ievilkti velku diegi. “To daru es. Lai sanāktu audums divpadsmit brunčiem, ievelku aptuveni 1400 kokvilnas diegu 20 metru garumā,” stāsta audēja un piebilst, ka sievas varēja aust tāda novada brunčus, kādus vēlas, tiem nevajadzēja noteikti būt Rūjienas novada vai vidzemnieču tautiskajiem brunčiem. Tāpēc kāda esot izvēlējusies kurzemnieču košos lindrakus, citai tuvāki šķituši Zemgalei un Latgalei raksturīgās krāsās, vēl kāda brīvi improvizējusi. “Aužam strīpainos brunčus, rožu rakstu ne, jo tas ir sarežģīts. Lai zinātu, cik kārtu katra krāsa jāauž, pie stellēm piestiprina auduma raportu. Rūjienas novada tautiskajiem brunčiem esmu atradusi vismaz piecus variantus. Tur ir gan zilie, gan pelēkie, gan pelēkbrūnie, zaļie un bēšie toņi. Rūjiena ir tuvu Igaunijai, un no ziemeļu kaimiņiem brunčos ienāk košāks piesitiens – bruncī parādās sarkanas svītras.”
Aušanai tiek izmantota vilnas pārstrādes uzņēmuma Limbažu tīne ražotā aitu vilnas dzija – tā esot smalkāka nekā Pāces vilnas fabrikas piedāvātā. “Vienam bruncim vajag 0,9–1 kg dzijas. Tad sanāk trīs metrus plats audums, no kura var pašūt gana kuplus brunčus.”
Tās sievas, kurām rokdarbi nav sveši, audumu brunčiem noauž divās trijās dienās, bet kāda to paveic pāris nedēļās. “Es ierādu, kā jāauž, blakus nesēžu. Ja pārtrūkst diegs vai gadās kāda cita ķibele, nāku talkā, jo dzīvoju Amatu namam kaimiņos.”
Jaunākās tautisko brunču audējas mācoties vidusskolā, bet lielākoties interese par aušanu esot vidējās paaudzes rūjienietēm. “Viena no meitenēm noauda audumu ne vien saviem, bet arī mammas brunčiem. Daudzām ir interese izbaudīt senseno procesu – sēdēt stellēs un kaut ko radīt savām rokām. Nu viņas zina, kā tas ir.”
