Olafs Zvejnieks: Latvijā banku mierīgo un saldo snaudu satricināja “sliktais policists” Ašeradens 12
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bankas Latvijā, Lietuvā un daudzviet citur Eiropā pamatīgi satraukušās – jo tām var pieprasīt papildu nodokli par pārmērīgo peļņu, kas gūta, izmantojot procentu likmju starpību, nevis ierasto banku peļņas instrumentu – aizdevumus.
Baltijas valstis nebūt nav šīs idejas autores. Spānija jau ir iekasējusi pirmo no šogad plānotajiem diviem solidaritātes maksājumiem no divām nozarēm, kas, kā tiek uzskatīts, pērn guvušas neadekvāti lielu peļņu, kas nav bijusi saistīta ar šo nozaru reālo darbību, bet gan ar ārējiem apstākļiem. Tā banku sektors ir iemaksājis valsts kasē 637,1 miljonu eiro, bet lielie enerģētikas uzņēmumi – 817,4 miljonus.
Kopumā valsts jau iekasējusi 1,45 miljardus eiro un plānojusi tikpat iekasēt vēl vienā līdzīgā maksājumā otrajā pusgadā – kopumā 2,9 miljardus eiro gadā; plānots šādus ārkārtas nodokļu maksājumus saņemt arī 2023. un 2024. gadā. Līdzīgi pasākumi tiek apspriesti arī Itālijā. Citas valstis vēl nav publiski ķērušās klāt bankām, bet enerģētikas uzņēmumiem gan. Lieki teikt, ka abas šīs nozares ir neapmierinātas un sūdzas par to Eiropas Komisijai.
Lietuva cer iekasēt 510 miljonus eiro
Baltijā šīs idejas pioniere bija Lietuva. Tās banku sektora peļņa pērn tuvojās miljardam eiro, tad Lietuvas Finanšu ministrija ierosinājusi 60% pagaidu peļņas nodokli uz diviem gadiem tai peļņas daļai, kas par 50% pārsniedz banku vidējo peļņu pēdējos četros gados. Lietuva cer šādi iekasēt 510 miljonus eiro un izmantot tos armijas mobilitātes palielināšanai, tam vajadzīgi 963 miljoni eiro.
Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte medijiem izteikusies, ka šo peļņas daļu bankas guvušas “nenormālas” situācijas dēļ, kad Eiropas Centrālā banka ir paaugstinājusi bāzes procentlikmes un tāpēc bankas var noguldīt naudu Lietuvas Bankā uz daudz augstākām likmēm.
“Saistībā ar šo situāciju, kas ir, vienkārši tā arī teikšu, nenormāla, ārkārtēja un saistīta ar to, ka, strauji mainoties monetārajai politikai, nedarbojas transmisijas mehānismi, kas pārdalītu šos [negaidītos ieņēmumus] starp sabiedrības grupām, tika pieņemts lēmums, ka valsts apliks ar nodokli daļu tīro procentu ienākumu,” viņa teica žurnālistiem.
Šimonīte norādīja, ka bankām būs jāmaksā mazāka solidaritātes maksa, ja tās palielinās termiņnoguldījumu procentus un samazinās kredītprocentus, tādējādi gūstot mazāk tīro procentu ienākumu. Jāatzīmē, ka mūsu otrs kaimiņš Igaunija ir pret šādiem ārkārtas nodokļiem – Igaunijas Centrālās bankas prezidents izteicies, ka to nevērtē kā risinājumu un šo pieeju uztver kā draudu uzņēmējdarbības videi, nodokļu stabilitātei un uzticamībai.
“Sliktais policists” Ašeradens, “labais policists” Kariņš
Latvijā banku mierīgo un saldo snaudu, uzņemoties “sliktā policista” lomu, satricināja finanšu ministrs Arvils Ašeradens, ierosinot apspriest nodokli, kas būtu līdzīgs Lietuvā piedāvātajam. Latvijas banku sektora peļņa pērn gan nav nekāds miljards, tik vien trešdaļa no tā – 325 miljoni eiro. Taču Latvijas banku peļņa pērn pieaugusi par 13,9%, kamēr izsniegto kredītu apmērs palielinājies divreiz lēnāk – tikai par 6,9%.
“Labais policists” premjera Krišjāņa Kariņa izskatā jau laipni ieteicis bankām, kā tās varētu izvairīties no šāda papildu nodokļa – un, proti, bankām jāpaplašina kreditēšana un to izsniegtajiem aizdevumiem jāsamazina procentu likmes, kas Latvijā ir augstākās Eiropas Savienībā. Kopumā gan Latvijas nostāja vismaz vārdos šķiet mazāk radikāla – “Latvijas Avīzei” atsūtītā komentārā A. Ašeradens gandrīz precīzi kopē I. Šimonīti, sakot, ka “mūsu visu interesēs ir spēcīgs un veselīgs finanšu sektors, kas ne vien gūst peļņu, bet arī aktīvi veicina visas tautsaimniecības izaugsmi”.
“Aktuālā problēma, kas šobrīd jārisina – Latvijā ir ilgstoši vāja kreditēšana, kas neveicina ekonomikas izaugsmi. Situācijā, kad banku aizdevumu procentu likmes ir augstas, savukārt noguldījumu – zemas, ļauj tām pelnīt no šo procentu likmju starpības, nevis no aktīvas kreditēšanas. (..) Koalīcijas partijas sadarbības padomē vienojāmies, ka turpmāk šis jautājums tiks skatīts darba grupā, kas šobrīd aktīvi strādā pie Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu pārskatīšanas.
Vai solidaritātes maksājums bankām veicinātu kreditēšanu? Šaubos. Tajā pašā laikā jāmeklē risinājums, kā palīdzēt tām saprast, ka tirgus no bankām sagaida kreditēšanai labvēlīgas vides veidošanu, kā arī depozītu likmju paaugstināšanu un komisijas maksu samazināšanu,” saka ministrs.
Bankas var censties atspēlēties klientiem
Kā vērtēt idejas par ārkārtas nodokļiem? No tīrā kapitālisma pozīcijām raugoties, tās ir netaisnīgas. Neviens neprasīja papildu nodokļu maksājumus no kokrūpniekiem veiksmīgajā 2021. gadā. Nav dzirdēts par papildu nodokļiem lauksaimniekiem 2020. gadā, kad graudu raža sasniedza rekordu – 3,5 miljonus tonnu. Neviens tādus neprasītu no IT nozares, ja pēkšņi izdotos ļoti veiksmīgs gads. Arī šobrīd, straujas inflācijas kāpuma laikā, virspeļņu guvušas ne tikai bankas un enerģētikas uzņēmumi, bet arī dažādi tirgotāji, ražotāji un citi.
Taču visus viņus no bankām atšķir viena būtiska nianse – par nevienu no šīm nozarēm sabiedrībā un vadošajā elitē nav izveidojies priekšstats, ka valsts ekonomiskajā organismā tās nepilda savu iecerēto lomu. Taču par bankām šāds priekšstats valda jau desmit gadus, un tās nav neko darījušas, lai to mainītu. Arī tagad banku sistēma kā galveno pretargumentu papildu nodokļa idejai izvirza to, ka tas “neveicināšot kreditēšanu”.
Protams, ka neveicinās, taču, ja kreditēšana ir tikpat bālasinīga kā šobrīd, tad lielu kaitējumu tai nodarīt arī vairs nav iespējams. Bankas jau tāpat kreditē gandrīz tikai valsts un pašvaldības uzņēmumus, kur kredīti ir praktiski bezriska, bet privāto uzņēmumu vidē kredītus var saņemt pārsvarā tie, kuriem tos īpaši nevajag – uzņēmumi ar darbības pieredzi, stabilu naudas plūsmu, parasti arī eksportu. Saņemt kredītus reģionos ir praktiski neiespējami, arī mazie un vidējie uzņēmumi vairumā gadījumu var cerēt tikai uz “Altum”.
Šādos apstākļos prasības pret banku sistēmu – vai nu mainiet savu politiku, vai arī maksājiet papildu nodokļus – šķiet taisnīgas. Cits jautājums, ka politikas maiņas prasības ietver arī prasības pret regulatoru – ar to vien, ka Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks TV un radio izsakās, ka bankām jākreditē aktīvāk, nepietiek. Viņam būtu jādomā arī par to, ko mainīt nozares regulējumā, lai to veicinātu.
Tas pats attiecas uz ēnu ekonomikas mazināšanu un korupciju valstī. Savukārt, ja dialogs beigsies ar lēmumu tomēr prasīt no bankām papildu nodokļus, tad jārēķinās, ka tās centīsies atspēlēties banku klientiem un iekasēt valsts pieprasīto summu no tiem.
Turklāt solidaritātes nodokļa idejas vērtēšana no tīra kapitālisma pozīcijām Eiropā, kur nekāda tīra kapitālisma nav, bet drīzāk gan dīvains sociālisma un kapitālisma mikslis, arī nav gluži prātīga. Kad bankas jāglābj no nepatikšanām ar nodokļu maksātāju naudu, kā tas notiek šobrīd ASV un Šveicē, tad banku nozares sūdzības nedzird.
Šajā kontekstā atcerēties notikumus iz tālā 2008. gada un to, cik valstij un nodokļu maksātājiem izmaksāja “Parex bankas” glābšana, nemaz negribas. Bet, kad no bankām prasa papildu nodokļus, tad tas nostādīšot bankas “daudz nelabvēlīgākos konkurences apstākļos ar citām finanšu iestādēm”.
