Māris Zanders: Kad nesteidzīgums ir vietā 2
Pieļauju, ka vairākums ir dzirdējuši tēzi, ka 21. gadsimtā Latvijas ekonomiskā un ne tikai labklājība ir tieši saistīta ar to, cik spēcīga būs zinātne šajā valstī. No šā viedokļa tas, ka valdība šonedēļ akceptēja prioritāros virzienus zinātnē 2018. – 2021. gadam, ir būtisks notikums. Jāuzsver, ka negrasos apstiprināto apstrīdēt (galu galā nozare ir tam piekritusi). Šā teksta mērķis ir atgādināt, ka lielākās batālijas un riski parādās tad, kad labi skanošus formulējumus sāk īstenot dzīvē.
Politiskās varas uzsvērtais, ka zinātnei ir jāstrādā “sabiedrības vajadzībām”, skan it kā pašsaprotami, tomēr nav pārliecības, vai vara saprot, cik sarežģītas ir cēloņsakarības, savstarpējā mijiedarbība zinātnē. Daži piemēri.
Kā viens no virzieniem noteikts “vietējo dabas resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana”. Pieņemu, ka resursi vairākumam no mums asociējas ar mežiem, lauksaimniecības zemēm, varbūt derīgajiem izrakteņiem. Tas viss ir pareizi, bet nedrīkst aizmirst, ka Latvijas lielais resurss ir arī… ūdens. Un no šā viedokļa būtu aplami šķībi skatīties uz pētniekiem, kuri strādā ar, piemēram, purviem un mitrājiem – “ko viņi tur mīcās, kam tas ir vajadzīgs?”. Mitrāju stāvoklis ir izšķiroši svarīgs vietējiem ūdens resursiem, tā nav kaut kāda “ar reālo dzīvi nesaistīta” tēma. Nesen LU Zinātnes kafejnīcā bija priekšlasījumi par Latvijas teritorijas ģeoloģisko un ainavisko aspektu. Varētu teikt – kāds sakars tūkstošiem, pat miljoniem gadu seniem procesiem ar mūsu gaišo nākotni, kādēļ tie jāpēta? Tādēļ, ka, ja mums nebūs kaut dažu cilvēku, kuri nodarbojas ar šādām “nesaprotamām” lietām, tad nebūs arī, kas atbild uz jautājumiem (tādi tiešām izskanēja) par to, vai un kurām teritorijām Latvijā var nākties piekāpties jūras priekšā.
Cits apstiprinātais virziens skan “Latvijas valstiskums, valoda un vērtības”. Varu diezgan viegli iedomāties, ka vairākumam lēmumu pieņēmēju (un arī sabiedrībai) tas nozīmē laika izvērsuma ierobežojumu – 20. gadsimts. Līdz ar to “visādi” personāži, kuri rakņājas senos arhīvos vai, pasarg dievs, arheoloģiskajos izrakumos, nodarbojas ar “mākslu mākslai”. Lai tā būtu. Tikai tad arī jārēķinās, ka – šis nu būs banāls piemērs – tad, kad mūsu dārgie austrumu kaimiņi sāks kārtējo reizi izvirzīt savdabīgus apgalvojumus par slāvu un baltu mijiedarbību, par Latgali utt., mums būs grūti kvalitatīvi atbildēt. Ja mēs nodzīvosimies līdz situācijai, kad pilskalni ir tikai pauguri, kad viss, kas ir “vecs”, uz mums neattiecas, tad drīz vien līdzīga attieksme būs pret to, kas šobrīd tiek uzskatīts par svarīgu – paaudzes mainās, un par “vecu” (t. i., neinteresantu, nevērtīgu) ātri vien kļūst arī tas, kas vēl nesen bijis “aktuāls”.
Vēlreiz: es neoponēju valdības lemtajam. Tikai uzsveru, ka tad, kad sāksies prioritāro virzienu atšifrēšana, saskaroties ar konkrētiem speciālistiem un izpētes virzieniem, ir nepieciešams apdomīgums, nepakļaušanās modīgi skanošanai retorikai. Akadēmiskajās un zinātnes aprindās, tāpat kā citās profesijās un nozarēs, savstarpēja cīņa par resursiem ir neizbēgama un, iespējams, vajadzīga, tomēr es ceru, ka šīm aprindām pietiek un pietiks sistēmiskas domāšanas prasmju, lai saskatītu ainu kopumā.
Un vēl par nesteidzīgumu. Šķiet, ir izveidojies priekšstats, ka, lai nu kur, bet jaunu tehnoloģiju un materiālu izstrādē temps ir dinamisks un rezultāti ātri sagaidāmi. Tas tā patiesībā nav. Vienalga, vai runa būtu par cilmes šūnu vai grafēna lietojumu. Tēlaini izsakoties, starp laboratoriju un praksi aiz tās sienām ir gadi; mūs, iespējams, maldina skaļi paziņojumi informatīvajā telpā, kas daudzos gadījumos vēstī par laboratorijas posmā atklāto un sasniegto. PR un realitāte nav viens un tas pats. Tādēļ arī dabaszinātņu pārstāvjiem nevajadzētu justies pārākiem, noderīgākiem (labi, justies, protams, var), toties rēķināties, ka skubinoša, neiecietīga attieksme var itin viegli pavērsties arī pret viņiem. No šā viedokļa nevajadzētu valdības akceptētā dokumenta laika rāmi (2018.–2021. gads) uztvert pārāk burtiski.
