“Ja šodien vēl esam dzīvi – tad ir labi.” Saruna ar Kijivas Operetes teātra solisti 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz 12. augustam Ikšķilē norisinās 4. starptautiskais Operetes festivāls. Tā noslēgumā 12. augustā “Galā koncertā” Ikšķiles estrādē kā goda viesi piedalīsies Kijivas Akadēmiskā valsts operetes teātra vadošie solisti – Olena Arbuzova un Valērijs Tulis, Anatolijs Pogrebnijs un Oleksandrs Čuvpilo.
“Latvijas Avīzei” izdevās sazināties ar soprānu Olenu Arbuzovu Kijivā, kura pirms brauciena uz Latviju pastāstīja par pēdējo mēnešu dzīves un radošā darba notikumiem.
Olena Arbuzova jau 17 gadus ir Kijivas Operetes teātra soliste, turklāt pirms kara dziedājusi daudzos vieskoncertos Ukrainas teātros un koncertzālēs.
“Esmu dziedājusi gandrīz visās pilsētās, kuras tagad tiek sagrautas, labi pazinu iznīcināto teātru un filharmoniju skatuves, un tāpēc man sāp īpaši spēcīgi,” telefonā skan dziedātājas maigā un nogurusī balss.
Kopš kara sākuma dziedātāja ar ģimeni trīs mēnešus bija patvērusies Polijā, bet nu atgriezusies mājās, Kijivā. Viņa teic: “Dziedot biju satikusi tik daudzus, vēl esam draugi “Facebook”, taču nu vairs tikai lasu, ko viņi raksta, daudzi no viņiem arī pazuduši… Es to visu pieredzu un pārdzīvoju.”
Pirms mūsu sarunas rakstījāt, ka nesen atgriezāties Kijivā. Kur bijāt pirms tam?
O. Arbuzova: Jā, tagad esmu atpakaļ. Pirms tam kopā ar ģimeni – vīru un bērnu – bijām Ļubļanā, Polijā.
Ļoti daudzi jau ir atgriezušies Kijivā, kaut gan arī te vēl joprojām nav droši.
Te ik pa laikam iedarbojas sirēnas, nervu sistēma uz tām reaģē spēcīgi, zinu, ka daudzi, lai tā nesatrauktos, lieto nomierinošas zāles. Nav jau zināms, kur var trāpīt ienaidnieka raķete, tas ir neprognozējami.
Tomēr cenšamies nedomāt par briesmām, mājas paliek mājas, liekas, te pat sienas ārstē. Izlēmām atgriezties, kaut gan Polijā dzīvojām brīnišķīgā ģimenē, ļoti sadraudzējāmies, viņi kļuva gandrīz kā radi un tagad aicina braukt atpakaļ drošībā uz Poliju. Arī mēs aicinām ciemos, bet – pēc kara.
Vai esat atsākusi strādāt teātrī?
Diemžēl vēl ne. Pašlaik Kijivas operetes darbinieki ir vasaras atvaļinājumā, paredzēts, ka teātris darbu atsāks septembrī. Izrādes gan būs saīsinātas, ne gluži tradicionāla formāta, plānojam, lai skatītāji paspētu nokļūt mājās līdz ar komandantstundas iestāšanos.
Daudzi teātri, starp tiem Kijivas un Odesas operas, strādā arī pašlaik, bez vasaras pārtraukuma, tomēr tās ir pavisam citādākas izrādes nekā pirms kara.
Piemēram, mans vīrs – viņš ir tenors – vakar dziedāja Nacionālajā ērģeļmūzikas un kamermūzikas namā, bet tad, kad to pārtrauca gaisa trauksme, visi – mākslinieki un skatītāji – devās uz patvertni pagrabā.
Un tur, pagrabā, Kijivas filharmonijas pianiste, kamēr tika atsaukta trauksme, pusotru stundu no vietas spēlēja klavieres… Šis koncerts pagrabā bija organizēts, lai skatītāji neizklīstu un tik ļoti neuztrauktos.
Pēc gaisa trauksmes atsaukuma visi devās atpakaļ augšā uz zāli un turpināja koncertu.
Tāpat notiek arī operā – ja atskan sirēna, izrāde tiek pārtraukta, mākslinieki un skatītāji dodas uz patvertni pagrabā un tad atsāk izrādi no tās vietas, kur to pārtraukušas sirēnas. Tāda ir mūsu realitāte.
Turklāt izrādes un koncerti nesākas, kā bija ierasts agrāk, pulksten septiņos vakarā, – tagad tās sākas trijos vai piecos, lai pēc izrādes skatītāji varētu ievērot komandantstundu, kas iesākas vienpadsmitos vakarā.
Izdzirdot sirēnas, iedzīvotāji, protams, satrūkstas, bet nu jau esam noguruši no uztraukuma, laikam nervu sistēmas pārslodzei ir robežas. Nav iespējams baidīties visu laiku. Tiek pārtraukti tikai koncerti un izrādes, bieži, sirēnām skanot, mierīgi staigājam pa ielu, sirēnām skanot, bērni spēlējas parkos.
To nevar salīdzināt ar kara sākumu, kad visi ļoti baidījās un slēpās pagrabos. Toreiz bija grūti ieskatīties pat blakusstāvošā acīs – tur bija tādas bailes. Tagad esam tik ļoti noguruši, ka, liekas, ja nogalinās, tad nogalinās…
Neesmu gan redzējusi statistiku, bet man liekas, ka aizbraukusi aptuveni puse no Kijivas iedzīvotājiem. Vienlaikus uz ielām redz ļoti daudz bēgļu. Šodien biju slimnīcā, medmāsa stāstīja, ka tur ārstē daudzus no Harkivas.
Esmu dzirdējusi, ka okupēto pilsētu bijušie kaimiņi vāc kopā kaut pa mazumiņam naudas, lai nopirktu dzīvokli Kijivā, jo viņu mājas ir sagrautas. Manai draudzenei, kolēģei agrāk mājas bija Irpiņā, tagad tur vairs nekā nav, viņa atradusi patvērumu Francijā, vēl cits kolēģis palicis bez mājokļa, tagad dzīvojot kaut kur Rietumukrainā.
Līdzīgus stāstus zinu par daudziem mūziķiem, zinu, ka daži patvērušies arī Latvijā, piemēram, operdziedātāja Olha Matušenko. Mana vīra vecākus apšaudīja divas reizes, viņi nesen atbrauca pie mums. Viņi dzīvoja Čerņihivā. Esat dzirdējusi par tādu vietu?
Jā, esmu. Nu jau pamazām iemācāmies daudzu Ukrainas pilsētu nosaukumus.
Čerņihiva atrodas tikai divu stundu braucienā no Kijivas. Vecāki bija stāvējuši rindā pēc maizes, un šī cilvēku rinda tika apšaudīta.
Viņi nometās zemē, pēc apšaudes piecēlās, bet bija arī daudzi, kuri vairs nevarēja piecelties…
Čerņihiva bija okupēta, vīra vecāki centās evakuēties ar baznīcai piederošu mikroautobusu. Pa ceļam okupanti to apšaudīja, pie mums vecāki atbrauca ar asiņainām brūcēm, netīri… Bet, galvenais, dzīvi. Viņi nebija ēduši divas nedēļas, pilsētā bija beigusies pārtika, nebijis ne ūdens, ne gāzes, ne siltuma. Tas viss notika tikai 140 kilometru attālumā no Kijivas.
Es jums neatstāstu televīzijas ziņas, visi stāsti ir saistīti ar mani, tā es, dziedātāja, dzīvoju šo laiku, esmu lieciniece notiekošajam.
Kad jūs pēdējo reizi dziedājāt publikai?
Pēdējo reizi? Tas gan skan briesmīgi. Es bieži dziedu baznīcā. Pavasarī Polijā, Ļubļinas Filharmonijas direktors uzreiz piekrita pieņemt darbā, un man bija iespēja strādāt kopā ar brīnišķīgo Ļubļinas Filharmonijas orķestri, dziedāju koncertos tur, Ļubļinā, arī Vīnē un Budapeštā. 26. jūnijā dziedāju koncertā jau šeit, Kijivā.
Jums ir tik maiga balss. Kā spējat šādā situācijā dziedāt?
Tas nav viegli, turklāt par balsi jau ir jārūpējas, tā regulāri jāvingrina. Šobrīd koncertu nav daudz, turklāt arī plānotie vieskoncerti ne vienmēr izdodas, daudzus atliek, pārceļ… To var saprast – neviens jau negaidīja karu un Eiropas, pasaules teātru plāni sastādīti jau sen, gadu, pat divus iepriekš.
Pašlaik vajadzēja būt mēnesi ilgiem vieskoncertiem Japānā, bet organizatori bija spiesti koncertus atcelt – mums, ukraiņu māksliniekiem, neiedeva Japānas vīzas. Un tad parādījās iespēja braukt uz Latviju. Mūsu teātra vadība ļoti cenšas atrast māksliniekiem iespēju koncertēt.
Pēc koncerta Latvijā atkal atgriezīšos Kijivā, gatavosimies jaunajai darba sezonai. Šobrīd mūsu teātris ir izveidojis jaunās sezonas programmu un jau pārdod biļetes. Gribam strādāt, neskatoties ne uz ko, gribam dziedāt.
Turklāt mūs gaida arī mūsu skatītāji, daudzi zvana un raksta, kur esam palikuši, kad būs koncerti.
Šādos kara apstākļos koncerti, mūzika, kultūras dotais mierinājums, arī aizmiršanās ir īpaši nepieciešams.
Nezinu, kāda būs citu teātru rudens sezona, vai mākslinieki būs pārbraukuši no bēgļu gaitām, ļoti daudzi iesnieguši atlūgumus, aizbraukuši uz Eiropu un pagaidām palikuši tur. Tomēr šobrīd Kijivā ir visi tie, ar kuriem dziedāju kopā operetē. Savukārt no vīra darba kolektīva palikusi tikai puse.
Kā jūs izdzīvojat, kamēr nenotiek izrādes? Vai teātra darbinieki saņem kādu atbalstu no valsts?
Mēs saņemam algu, bet tā ir ļoti samazināta, aptuveni puse no pirmskara laika ienākumiem, ar tiem pietiek tik daudz, lai nenomirtu badā. Kad izbrauc ārpus valsts, tad šī alga netiek izmaksāta.
Situācija gan visu laiku mainās, nesen pa diviem mēnešiem izmaksāja vēl daudz mazāku summu, sakot – vairāk naudas mums nav, vairāk valsts nav iedevusi. Biļetes uz izrādēm var nopirkt teātra kasēs un internetā, tās maksā tāpat kā agrāk, tikai vairs nav nekādu atlaižu.
Arī veikalos, kur var nopirkt visdažādākās lietas, jebkādas atlaides ir pavisam reti, un produktu cenas ir cēlušās. Tirgo, protams, arī ukraiņu augļus un dārzeņus, tikai tie nāk no citiem valsts apgabaliem, nekā ierasts, agrāk pirkām ļoti garšīgos Melitopoles ķiršus, tagad tie ir no Odesas, Zaporižjes.
Eiropas iedzīvotāji tagad satraucas par gaidāmo apkures tarifu celšanos…
Arī mēs uztraucamies par apkuri, lasīju, ka, ticamākais, apkures nebūs gandrīz nemaz. Mājās ir elektriskais sildītājs, domāju – ja būs elektrība, tad varēs izdzīvot, bet – varbūt līdz ziemai situācija mainīsies.
Ukrainā nedzīvojam, domājot par ziemu, mēs dzīvojam šodienā – ja nav sirēnu, esam priecīgi, ja skan sirēnas, tad pārdzīvojam. Ziema vēl tālu, par to nedomājam, jau sen neviens neko neplāno.
Ja šodien vēl esam dzīvi – tad ir labi, dzīvojam tikai vienai dienai.
Līdz karam mēs to nebūtu sapratuši, tāpat kā arī jūs to īsti nesaprotat.
Vai varu lūgt jūs pateikt kādus vārdus, kurus jūs, ukraiņi, gribētu dzirdēt no pārējās Eiropas…
Mēs esam ļoti pateicīgi par morālo atbalstu, par ieročiem un finansiālo palīdzību, ko saņemam, ko jūtam no jums, bet esmu ticīgs cilvēks, man liekas, varu tikai lūgt, lai visā pasaulē cilvēki lūgtos par mieru un mums atkal atgrieztos dzīve.
Jūs jau nevarat izjust to, ko ukraiņi katru dienu izdzīvo, un jūs īsti nevarat sevī uzņemt tās sāpes, kuras apņem mūs.
Tomēr – visam ir savs sākums un savs gals, kaut kad beigsies arī šīs šausmas. Tagad jāpriecājas par katru dienu. Es jūs ļoti gaidīšu Operetes festivālā.
