Kad neiespējamais iespējams. Anda Buševica vērtē iestudējumu “Saule riet austrumos” „Dirty Deal Teatro” 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmizrādi “Saule riet austrumos” “Dirty Deal Teatro” repertuārā piedzīvoja pagājušā gada rudenī, taču sekoja garāka pauze, repertuārā izrāde atgriezās tikai gada nogalē. Minimāls skatuves iekārtojums – divi taustiņinstrumenti, divas darbojošās personas.
Mūziku jeb drīzāk skaņu partitūru izrādei sarakstījis komponists Platons Buravickis, viņš pats, teatrāli vilkdams aiz sevis frakas nesamērīgi garās ļipas kā šlepi, to arī izpilda uz skatuves. Otra izrādē spēlējošā persona ir īsts spridzeklis, šogad Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas bakalaura programmu beigusī Elīza Dombrovska, kura uz skatuves spēlē klavieres, skandē un izdzied Austras Skujiņas dzeju, balsi variējot no deklamācijas līdz džezam.
Izrādes režisors Mārtiņš Gūtmanis un dramaturģe Elza Marta Ruža arī ir no šogad Latvijas Kultūras akadēmiju beigušo režisoru kursa, un pati šī izrāde – “Saule riet austrumos” – tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projekta “Jauno maiņa” atbalstu. Projekta mērķis ir atbalstīt jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijas teātros, jo īpaši šajā skatuves mākslai traģiskajā laikā, kad teātriem nav iespējas izrādīt pat repertuāra izrādes. VKKF atbalsts nodrošina jaunajiem režisoriem vismaz iespēju sākt, un tāpēc tapusī izrāde pa daļai ir arī tāda kursabiedru būšana.
No kultūrpolitikas viedokļa atbalstāms mērķis – dot iespēju jaunajiem, bet kāds ir skatītāju ieguvums? Mana īsā atbilde – ieguvums ir. Jaunība un personībai piemītošā enerģētika ir kas gluži neatdarināms, un izrādē “Saule riet austrumos” šī enerģija mani uzrunā, pārsteidz un aizrauj vairāk nekā vēlme ieraudzīt pārliecinošāku profesionālo varēšanu. Elīzas Dombrovskas plastika, enerģija, tēls lieliski un arī negaidīti ieguļas Austras Skujiņas dzejā. Šī ir izrāde, kurā brīžiem jūties neveikli, redzot otru cilvēku burtiski ālējamies uz skatuves, bet jau nākamajā brīdī sajūsminies, pamanot uzmirdzam spoži un neatkārtojami.
Izrādes dramaturģiskajā materiālā Austras Skujiņas dzeja ir sadalīta fragmentos, dzejas rindas sajauktas kā kokteiļmikserī, un to vēstījums atšķiras no līdz šim estrādes dīvas Aijas Kukules vai Rīgas Krievu teātra aktrises Veronikas Plotņikovas izrādē “Meitene kafejnīcā” iepazītā, trauslā un sāpīgā mīlošas sievietes tēla Raimonda Paula melodiskajās dziesmās.
Elīza Dombrovska izspēlē jauna cilvēka jūtu sakāpinātību. Protams, milzīga nozīme ir arī mūzikai, veidam, kā šīs rindas tiek nočukstētas, izkliegtas vai izdziedātas. Elīza Dombrovska ir mūzikā izglītota, beigusi Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļu, Platons Buravickis izrādās lielisks aktieris, arī ārpus skatuves viņam piemīt spēja pamanīt mirkļa teatrālo potenciālu un to izspēlēt.
Veidojas kāds īpatns starpžanrs, kas mulsina un neļauj izrādi vērtēt pēc ierastas mērauklas. Man pat negribas Platona Buravicka radīto saukt par mūziku izrādei, tās ir skaņas, un ne vienmēr harmoniskas: vienlaicīgi spēlētie taustiņinstrumenti, skaņai griezīgi saplūstot, brīžam rada gluži fiziskas ciešanas, klavieres tiek dauzītas, preparētas pa stīgai.
Muzikālais teātris pieļauj no dramatiskā atšķirīgu aktierspēles veidu, jūtu pārspīlējumu, darbības loģika izriet no skaņas, nevis stāsta, un, izrādās, Austras Skujiņas dzejas rindas, pat no konteksta izrautas, saskaldītas fragmentos, trāpa kā lodes un detonē jūtas.
Un tomēr šai neparastajā priekšnesumā kāda tēlu sistēma izveidojas – Platona klātbūtne izcili iemieso neiekarojamo mākslinieku, jo mēs taču visi zinām, ka Austra Skujiņa mīlēja precētu, par sevi vecāku vīrieti. Tāpat kā jau iepriekš zinām, ka Elīzas Dombrovskas skatuves darbošanās un Austras Skujiņas sakāpinātās dzejas gals bija ielēkšana Daugavā. Arī teatrālā paklanīšanās izrādes sākumā un beigās skaidri novelk uz skatuves radītā neprāta robežas un atgādina par spēles noteikumiem – tas ir priekšnesums, skatītāji, jūs esat drošībā.
Bet varbūt arī ne, jo pēc šādas izrādes tomēr es jūtos nesaprotami sakustināta, un to ir grūti ietērpt vārdos. Racionāli un viegli var noformulēt izrādes nepilnības, uzrādīt, kā izrādē trūkst, taču tas, kas šai izrādē tomēr ir, vienalga paliks šiem spriedumiem ārpusē. Izrādās, ka Austra Skujiņa var skanēt arī tā.
