“Kad Miķelim parādījās pirmās pumpas, mēs mājās smaidījām” – mamma dalījusies ar stāstu par dēla smagu saslimšanu 24
Kāda māmiņa sociālajos tīklos dalījusies ar emocionālu stāstu par sava dēla saslimšanu ar vējbakām. Viņa pati rosina šo stāstu izlasīt visiem vecākiem, kuri domā, vai ir bērnus nepieciešams vakcinēt pret vējbakām.
Teksta ievadā māmiņa raksta: “Vai kāds no jums domā tāpat kā es domāju, kad uzzināju, ka bērna potēšanas kalendārā ir iekļauta arī pote pret vējbakām? Es nospriedu, ka šis jau ir tā kā mazliet pārspīlēti. Labi, pret nopietnajām slimībām ir jāpotējas, tur nav variantu. Nu labi, arī pret masalām un cūciņām, ja tās var radīt komplikācijas. Bet pote pret vējbakām? Nopietni? Vai tad bērnība ir bērnība bez vējbaku pumpām un zeļonkas? Bez šarlakiem, angīnām, vēdervīrusiem. Vai drīz posīsimies potēties arī pret iesnām?”
Tā arī bērna pirmos simptomus viņa esot sagaidījusi ar smaidu un turpinājusi turēties pie savas pārliecības: “Kad Miķelim parādījās pirmās pumpas uz deguna un zoda, mēs mājās smaidījām, mājām ar galvu – jā, jā, tās ir vējbakas! Mēs pat uzsmērējām veco labo zeļonku (pa 3 EUR), pēc tam atklājas, ka jaunais preparāts Poxclean maskā 27 EUR.
Kad parādījās arī nākamās pumpas uz vēdera, zinoši teicām – vēl dienas divas maksimums un tad jau pāries. Kad temperatūra nekrita jau sesto, internetā atrodamā informācija mierināja, ka reizēm tā var būt. Tomēr reizē arī biedēja par retiem gadījumiem ar smagām komplikācijām.
Kad 7 slimošanas dienā viss ķermenis sāka pārklāties strutainām čulgām un Mikiņš pamodās ar aizpampušu, pūžņojušu aci un 39 grādu temperatūru, braucām uz slimnīcu. Cilvēciņš karsoņa drudzī nemitīgi kasījās, pret temperatūras medikamenti līdzēja vien nepilnu stundu un termometra stabiņš, īsti nenolaidies atkal šāvās augstumos. Drīz jau uz mazā augumiņa nebija ne brīva pleķīša, pumpas dīga plaukstās, pēdās, mutē, degunā un acu gļotādā, nereti pārvēršoties strutainos augoņos. Kāda māsiņa, labu gribēdama, cenšoties novērts ķirurģisku iejaukšanos, metās augoni spiest un durt, lai no tā izdabūtu strutas. Miķelis brēca, es raudāju un pat šoreiz neteicu, ka jāpaciešas un domās jāuzvelk supermena apmetnis.”
Piedzīvojums turpinājies ar vēl nepatīkamākām emocijām: “Tas, ka uz mani te slimnīcā noraugās kā uz antivaxeri ir nudien mazākais šajā stāstā, un savā ziņā esmu to pelnījusi. Briesmīgi bija dzirdēt, kā daktere jautā, vai neesmu novērojusi, ka Miķelis grīļojas, vai viņam nav radušās koordinācijas problēmas. Vai piemēram, uzzināt, ka ir gadījumi, kad vējbaku vīruss pāriet meningītā (2 no katriem 10 000 inficēto saslimst ar meningītu, bet 20 no 10 000 ar smagu pneimoniju). Izrādās lēmums par vakcīnas iekļaušanu pieņemts pēc tam, kad 2000.gadu vidū nodaļu pārpludinājuši strutainiem augoņiem nosēti bērni, ko nācies operēt.”
Ieraksta autore arī pastāsta, ka blakus palātā no vējabakām šobrīd ārstējas 2 mēnešus vecs zīdainītis. Neesot iespējams par viņu nedomāt. “Pēdējais ko dzirdēju – temperatūra krītas, bet viņš saņem trīs dažādas antibiotiku sistēmas. Jāpiebilst, ka divus mēnešus vecu zīdainīti potēt vēl nevar, taču viņam vējbakas no skolas atnesa vakcinējusies māsa, bet izplatīja tādi kā mēs – nevakcinētie. Jo vējbakas ir pat lipīgākas par Covid Delta variantu, un viens inficētais var aplipināt līdz 10 personas.
Ja piemēram ebola vai gripa lēcienu no dzīvnieku uz cilvēku organismiem ir veikušas samērā nesen, tad vējbaku ierosinātājs Varicella-zoster kopā ar cilvēci evolucionējis miljoniem gadu garumā un mūsu planētu apdzīvojis jau Juras laikmetā. Labā ziņa – mums nav jāturpina slimot ar dinozauru laika slimībām, ja zinātnes attīstība piedāvā no tām tik vaļā. Un ja agrāk visi lietoja zeļonku, tas nebūt nenozīmē, ka tā ir vislabākā, bet gan to, ka padomju savienībā nekas labāks nebija pieejams.”
Sslimušā puisēna mamma lūdz, lai cilvēki, kuri šaubās par to, vai viņu mazuļus nepieciešams vakcinēt, dalās ar šo stāstu.
Māmiņa ar bērnu joprojām atrodas izolatorā, taču šobrīd esot sajūta, ka krīze ir pārvarēta.
