Kad mēs augām, tā nebija… Bet kā ir šodien? 4
Turpinot pagājušā gada 6. novembra “Mājas Viesī” aizsākto apaļā galda tēmu par latviešu literatūru, skolu un faktoriem, kas ietekmē šodienas jauniešu domāšanu un vērtību sistēmu, meklējam atbildes uz sasāpējušiem jautājumiem – kāpēc bērni un pusaudži ikdienas komunikācijā kļūst agresīvi, pat vardarbīgi; vai iespējams rast ceļu uz saprašanos; vai skola un sabiedrība spēj to, ko nav izdarījuši vecāki?
Diskusijā piedalās psiholoģe un tiesu eksperte Ilze Veitnere, socioloģijas maģistrs, žurnālists Aivis Biķernieks, grāmatu blogere un Rīgas Sanatorijas internātpamatskolas audzinātāja Ruta Zimnoha, Ogresgala pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, literāte Ruta Skrebele un Lielupes pamatskolas literatūras un latviešu valodas pasniedzējs Agris Andžāns.
Dzīve kā šovs, mācības kā izklaide
Bērniem ir tiesības, bet nav pienākumu. Mans bērns drīkst visu. Audzināšana jāuzņemas skolai, vecāki gādā, lai bērns būtu paēdis un apģērbts. Ko var iemācīt ar tik arhaiskām metodēm? Tik polāri viedokļi un apgalvojumi publiskajā telpā izskan ikreiz, kad skolu vidē gaidāmas nopietnas reformas vai samilzusi neapmierinātība. Uz simtgades sliekšņa stāvot, saskaramies ar visu vienlaikus – sākusies izglītības reforma, iesaistītie jūtas apjukuši, nav skaidru prasību, pieaug spriedze un… dusmas.
“Mācību vielai jābūt ne tikai informatīvai, bet arī izklaidējošai un atraktīvai, lai pievērstu un noturētu izglītojamo uzmanību!” Lielupes pamatskolas skolotājs Agris Andžāns ironiski citē, norādot, ka ar šo saukli nereti tiek piesegta skolēnu nespēja koncentrēties un uzmanības novirzīšana uz blakuslietām.
“Atvainojiet, es tiešām nezinu, kā matemātikā var bezgala jautri pavadīt laiku! Katrai lietai sava vieta. Skolēnam skolā jāmācās domāt, nevis jāspēlē spēlītes, bet skolotājam nav jālēkā kā ampelmanim!” pasniedzējs Andžāns ir kategorisks. “Mūsu uzdevums – rosināt pašizziņas procesu, kas padara paveikto un pārdzīvoto par pieredzi. Šī civilizācija tika uzcelta ar dzelžainu gribasspēku un piespiešanos, bet nu – ja nav interesanti, tātad nepareizi? Zūd gribasspēka moments. Slikti. Mācību motivācijas galvenais dzinulis – interesanti: rotaļas, spēles, grupu darbs un tā tālāk. Nav mājas darbu. Nezinu, vai mēs varam turpināt uzturēt sabiedrību, kas piepūles vietā pieprasa spēles, rotaļas un interesantu laika pavadīšanu, bet, to nedabūjusi, pauž dusmas un agresiju. Vai šādi neveidojas otrās, trešās šķiras sabiedrība? Tad kāpēc Latvijas politiķu un biznesmeņu bērni mācās “biezās” privātskolās ārzemēs, kur ir dzelžaina disciplīna, prasības un sodi, kur daudz jālasa?”
Negribu un nedarīšu!
Pedagogi meklē risinājumus – rosina skolēnus radoši izpausties, piemēram, ilustrēt literāros darbus, zīmēt dzejas mandalas, izdzied apgūstamo tēmu, kopā ar audzēkņiem iestudē lugas.
Skolotājs Andžāns savās stundās iedibinājis stingru kārtību – nekādu viedtālruņu (šo ceļu Latvijā iet arvien vairāk skolu, nosakot beztelefona režīmu mācību procesa laikā). Ar sev raksturīgo melno humoru viņš izaicina audzēkņus pārsteigt ar erudīciju, rīko vārdu kaujas un burtu medības.
Rīgas internātpamatskolas skolotāja un audzinātāja Ruta Zimnoha: “Mūsdienu bērniem vizuāliķiem rakstītu tekstu grūti saprast, jo 50 – 70% šodienas bērnu uz pasauli reaģē vizuāli – raduši visu uztvert no televizoru, datoru un telefonu ekrāniem. “Ja tu ko saki, viņš nedzird, reaģē tikai, kad pienāc un uzsit pa plecu. Viņi bieži ir vieni, dzīvo savā alternatīvajā pasaulē, bet, no tās izvilkti, izrāda agresiju.”
Ogresgala pamatskolas skolotāja, literāte Ruta Skrebele norāda – pusaudži vēlas aktīvas lietas. “Viņi ir pieraduši pie nepārtrauktām izklaidēm viedtālruņos, datoros. Uz muzeju neies, jo garlaicīgi, tur jālasa, jāklausās un jādomā līdzi. Kur nedēļas nogalē ģimenes lielākoties pavada laiku? Lielveikalos. Bērni kā no kataloga nosauc, kur ko var nopirkt.” Viņa pauž sašutumu par nelasīšanas atrunām. “Neesmu to grāmatu lasījis, man viņa nepatīk.” Tā parasti saka tie, kuri paši neko nav lasījuši, kuru sarunvaloda ir trūcīga, parazītu pilna, rakstu valoda – nesaprotama, toties viedoklis – neapgāžams. Bet tajā pašā laikā mums ir tik daudz dažādu žanru bērnu grāmatu, skolās ir lasīšanas un teātra pulciņi, bērnu žūrijas, literārās jaunrades konkursi, blogošanas iespējas. Bet pretī – “negribu un nelasīšu”!”
Viegli, pie visa gatava
Viens no paaudžu nesaprašanās galvenajiem cēloņiem – nepareizās prioritātes. Klīniskā psiholoģe Ilze Veitnere iezīmē vienu no sāpīgajām problēmām: “Esam iebraukuši pilnīgās auzās ar pārspīlēto bērnu saudzēšanu! Tā saudzējam, ka jau padarām par nepilnvērtīgām būtnēm. Netraumēt ar emocionāliem stāstiem, nelikt atzīmes, neaizrādīt. Bet kā lai bērns saprot, kas ir pareizi, kas jādara, kādas robežas? Ikvienai dzīvai radībai vajadzīgi orientieri un novērtējums.”
Visai skarbs viedoklis psiholoģei ir par bērnu likšanu pie darba. “Audzinām viņus pārliecīgā vieglumā, neprasot darbu, neradinot pie atbildības par savu rīcību. Kādreiz bērni skolā paši tīrīja klasi, mazgāja gaiteņus. Tad nāca atziņa, ka tas bērnam par grūtu. Aizliedza. Kādreiz skolās bija naturālistu lauciņi, kuros bērni vasarās nāca ravēt un kaplēt. Aizliedza. Nolēma – līdz 16 – 18 gadiem bērnus nedrīkst nodarbināt. Neļaujot viņiem strādāt no mazotnes, kad šāda vēlme ir dabiska, šie lutinātie bērni, pirksta nekustinādami, dzīvo līdz pilngadībai, un tad viņam pasaka – ej un strādā! Viņš ir frustrēts: kāpēc man jāstrādā, ja bļodā putra rodas pati, netīrās bikses izmazgājas pašas, kabatasnauda ienāk pati?”
Bērnu grāmatu rakstniece Ruta Skrebele: “Kā tas sasaucas ar pasaku par Kaķīti! Gan viņš, gan mūsdienu vecāki bērniem sagādā visu gatavu – apģērbu, apavus, rotaļlietas, datorus, labākos viedtālruņus. Pašam nav jānopelna nekas. Kad stundās runājam par Billi un to, kas viņai astoņu gadu vecumā bija jādara, vaicāju bērniem – ko tu mājās dari? Vienam otram smagākais darbs – miskasti iznest un izvest pastaigā suni.” Toties internātpamatskolā mācību programmā ieviesta darba terapija, ir darba terapijas skolotājs. Audzinātāja Ruta Zimnoha stāsta: “Mums ir stingri – ja esi spļāvis uz grīdas, tad piektdienā, kad citi iet agrāk mājās, mazgā visu koridoru. Regulāri tīrām skolas apkaimes mežu – katrai klasei savi pienākumi.”
Psiholoģe Ilze Veitnere ar vieglu ironiju rezumē: “Manā praksē neskaitāmas reizes nācies mātēm skaidrot, ka nav vēl uzcelta tā skola, kur varēs darīt tikai to, ko bērns gribēs, lai tikai viņš nepārpūlas. Paši savām rokām mēs veidojam patērētāju paaudzi, kura nav spējīga pārvarēt grūtības. Atbalstām aiziešanu no piepūles. Un tad brīnāmies, ka mums nav spēcīgu jaunu vīriešu, nav kas dienētu armijā.”
Dzīvē tā nenotiek?
Dažādiem laikposmiem raksturīgi dažādi saukļi: “Maizi un izpriecas!”; “3K – Kinder, Kirche, Küche”; “Make Love Not War”; “Sex, Drugs & Rock’n’Roll”; “Labā ziņa – sliktā ziņa”; “4S – skandāli, sports, slepkavības, sekss”. Naivi domāt, ka tos dzird tikai pieaugušie. Nē, daudzi bērni un pusaudži ar pilnu atdevi kopē lielos – viens otru aprunā, izsmej, sūta rupjas vēstules, izvieto tīmeklī aizskarošus tekstus un attēlus, veido viltus profilus, internetā ņirgājas par skolotājiem un vecākiem, apmelo viņus tiesībsargājošo iestāžu priekšā. Tāpēc, ka var, ka likums un normatīvi atļauj. Diemžēl, no alternatīvās realitātes iespaidojušies, bērni nereti tā zaudē saikni ar realitāti, ka pat dzīvas radības nāve viņos nespēj raisīt nekādas emocijas.
Ir nācies dzirdēt – dzīvē tā nenotiek! Nenotiek? Deviņdesmitajos gados jaunieši kamīnā sadedzināja dzīvu balodi; nesen bērni pakāra kaķēnu un izdūra tam acis; pusaudži salīmēja kaķi, nozieķēja ar krāsu, iebāza maisā un pasvieda suņiem saplosīšanai; piejūras pilsētā jaunieši rituāli upurēja suni…
Kā liecina statistika, katrs trešais pusaudzis ticis pakļauts mobingam, fiziskai vai psiholoģiskai vardarbībai no skolasbiedru puses. Bērni knaiba un dursta, plēš aiz matiem, sper, kož, sit…
Astoņdesmitajos masīvs otrās klases (!) puika klasesbiedrenēm spēra pa kājstarpi – līdz traumām un asinīm. Klases audzinātāja “neredzēja”. Deviņdesmitajos cits otrklasnieks apzināti traucēja nodarbības, bet, saņemot aizrādījumu, draudēja skolotājam – mans tētis ir deputāts, atnāks un jums sados! Pirms pāris gadiem ceturtklasnieks ar asām šķērēm rokās nēsājās pa klasi, draudot visus nodurt, bet septītās klases skolnieks ar aizdedzinātiem papīriem rokās skrēja pa skolu.
Deviņdesmito gadu beigās Ziemeļvidzemes pilsētā pusaudži parkā nogalināja vīrieti: prasīja naudu, viņam nebija, – galvu nost. Ar nazi. Pratināšanā uz jautājumu – kā?, vienaldzīgi atteica – tā, kā maizīti griež. Liepājā “draugi” zvēriski nogalināja un sadedzināja sešpadsmitgadīgo E. Tiesa piesprieda brīvības atņemšanu līdz 11 gadiem – vairāk nevar, jo nepilngadīgi…
Pagājušā gada nogalē Rīgas Sanatorijas internātpamatskolas audzēknis, būdams reibumā, skolasbiedru gaviļu pavadīts, piekāva, nogāza zemē un spēra pa seju pavecam pašvaldības policistam. Citi filmēja un izlika tīmeklī. Pret pusaudzi sākts kriminālprocess par uzbrukumu varas pārstāvim (paredzamais sods – brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem, piespiedu darbs vai naudas sods), tiks vērtēta vecāku atbildība. Skolas direktore iesniegusi atlūgumu, uzbrucējs atgriezies skolā. “Facebook” lasāms saldenieka Aigara A. stāsts: pavadījis Ziemassvētkus slimnīcā; viņu piekāvuši un saspārdījuši četri jaunieši, kuri, baudot brīvlaiku, sabiedriskā vietā dzēruši un čurājuši. Viņš aizrādījis…
Sodam ir jābūt – neizbēgamam un adekvātam
“Bērni, kuri dara citiem sāpes, tās reiz izjutuši paši,” skaidro psiholoģe Ilze Veitnere. “Reizēm labākus rezultātus var gūt, nevis rājot vai sodot, bet iztaujājot – kas par vainu, vai tev arī kādreiz sāpēja? Ir bērni, kas skolā sevi apliecina ar agresiju, vardarbību, jo neko pozitīvu nespēj. Viņi ir lieli tik ilgi, kamēr jūt bara atbalstu. Ja tas nostājas pret, viņi saplok.”
Personību veido trīs faktoru mijiedarbe – ģimene, skola un sabiedrība. Cilvēks fiziski nobriest 15 – 18 gadu vecumā, emocionāli un sociāli – 20 – 24. Analītiķi kā nepilngadīgo noziedzības galveno rosinātāju min nepiepildītu brīvo laiku – pusaudži un jaunieši, kuri nekur nemācās, nestrādā, slamstās riņķī, kuriem nav pienākumu, biežāk iesaistās likumpārkāpumu izdarīšanā, un nereti noziegumi tiek izdarīti atkārtoti.
“Ja pusaudzis, jaunietis izdara ko sliktu, tā ir viņa izvēle. Taču jāsaprot, ka būs sekas!” Ilze Veitnere izstāsta piemēru: četrpadsmitgadīgam puišelim ar 22 zādzību epizodēm saka – nu būs jāatbild, tev ir 14 gadu, iestājusies kriminālatbildība. Bet puika smejas – nekā, būs nosacītais, pirmā sodāmība! “Tā mēs audzinām profesionālus noziedzniekus, jo valstij nav adekvātas reakcijas jau pirmajā nodarījuma reizē.” Latvijā nepilngadīgo tiesvedību regulē Krimināllikums (KL), Bērnu tiesību aizsardzības likums (BTAL) un likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”. Reāla brīvības atņemšana tiek piespriesta vidēji ik piektajam nepilngadīgajam likumpārkāpējam; pārējiem – nosacīti.
Ilze Veitnere bijusi arī tiesu eksperte: “Sodam IR jābūt. Pati soda būtībā slēpjas tā neizbēgamībā un adekvātumā. Mums diemžēl abi nosacījumi pazuduši. Nē, jāsit neviens nav, jo fizisks sods rada bailes, bet nenovērš cēloni. Taču noziedzniekam jāliek skaidri saprast, ka tā darīt nedrīkst.”
Žurnālists, socioloģijas maģistrs Aivis Biķernieks ir skeptisks: “Bailes kā instrumentu robežu noteikšanā un uzvedības regulēšanā nedrīkst noliegt. Ja noziedznieki citādi nespēj saprast, varbūt tomēr bailes ir motivējošs arguments? Nogalinās dzīvnieku, cilvēku, un par to nekas nebūs, tikai parunāšanās? Varbūt tomēr jānosaka galējā robeža? Ar domu – ja pārkāpsi to un to, izdarīsi to un to, pašam sāpēs; ja izdarīsi to un to, pašu vedīs uz smilšu kalniņu. Mums šobrīd ir tāda nesodāmība, ka cilvēka dzīvībai nav vērtības, bet tas, par ko agrāk piesprieda augstāko soda mēru, tagad tiek novērtēts ar soda naudu.”
Paskaties spogulī!
“Viņi vēl ir bērni, nesaprot, ko dara!” Tā, kad nepilngadīgs cilvēkbērns kaut ko saskādējis un pārkāpums tapis zināms, visbiežāk sauc mīlošie vecāki, norādot bērnudārzam, skolai, valstij, ka iemācīt viņu dārgās atvases “būt cilvēkam” ir viņu pienākums, bet… aizmirstot ieskatīties spogulī. Ja bērns spārda dzīvniekus un sit mazākos, – kā mājās vecāki izturas pret bērniem un dzīvniekiem? Ja tīnis runā piecstāvīgiem vārdiem, – kāda leksika ir mājiniekiem? Ja pusaudzis dzer, smēķē, “narkojas”, – kas notiek mājās? Vai un cik šīs ģimenes pieaugušie iesaistīti “audzināšanas lietās”?
Pēc incidenta internātpamatskolā audzinātāja Ruta Zimnoha izteica asu viedokli: “Skolēnu uzvedību un attieksmi pret dzīvi veido viņu sociālā pieredze. Emocionāls aukstums ģimenē, dzīvu vecāku bāreņi, šķirtu vecāku bērni, vecāki devušies peļņā uz ārzemēm, sociāli nelabvēlīgu ģimeņu atvases. Bērni ar psihozēm un citām emocionālu un fizisku pārdzīvojumu sekām – agresīvi, emocionāli, fiziski traumēti, ar ļoti zemu pašvērtējumu, nepareizu dzīves izpratni. Tā nav bērnu, bet pieaugušo atbildība! Šī ir tā skaistā buķete, ko spēj radīt tikai sabiedrība un tas, ka neviens laikus nav tam pievērsis uzmanību. Drīzāk vēl viņu stāvokli pasliktinājuši, izsmejot, distancējoties, aprunājot un jau laikus norakstot. Ļoti daudziem ir vienalga, kas notiek aiz viņa mājas durvīm, bieži vien attiecīgajiem dienestiem netiek paziņots par negadījumiem un nelaimēm, arī paši lietas labā neko nedara, jo cer, ka to izdarīs kāds cits.”
Pagājušogad aizsākušās akcijas “Dod pieci!” un “Salabo bērnību”, kuru mērķis – palīdzēt atrast katram bērnunama bērnam ģimeni. Skaisti un cēli. Taču tikpat būtiski, lai mēs katrs savā ģimenē saredzētu savus bērnus un apjaustu atbildību – neviens cits neiedos bērnam to kodolu, ko spēj tikai ģimene. Un tas attiecas ne tikai uz lasīt un rēķināt prasmi, bet galvenais – domāšanu, sirdsgudrību un spēju būt cilvēkam.
