Anda Līce: Visas tiesības bērniem, visi pienākumi pieaugušajiem – tas ir strupceļš 47
Salīdzināt vajag kaut vai tādēļ, lai augšanu ieraudzītu kā procesu ar visām blakusparādībām, attīstības virzieniem un atrašanās vietu koordinātu sistēmā. Preambulu “Kad mēs augām…” savas didaktiskās pieskaņas dēļ daudzi (īpaši gados jauni cilvēki) nevar ciest. Arī tāpēc, ka mēs pagātni iedomājamies kā skapi ar vecām lietām un, nevēlēdamies tērēt laiku šķirošanai, metam ārā ar visu saturu. Un tomēr, ik pa laikam saturs ir jārevidē un jaunais jāsalīdzina ar veco.
Gan vecākiem, gan skolotājiem šodien nolaižas rokas un viņi jautā: ko mēs audzinām – brīvu, radošu cilvēku vai neglābjamu egoistu un patērētāju. Lai varētu kaut cik mierīgi līdzās pastāvēt savā daudzveidībā tik atšķirīgais cilvēku dzimums, aizvien nozīmīgāka kļūst mēra sajūta un robežu apzināšanās. No divu gadu tūkstošu tālas pagātnes skan apustuļa Pāvila teiktais: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt.” Savu vēlmju un patiesu vajadzību noturēšana līdzsvarā ir visa mūža darbs. Kad mīlošie vecāki un vecvecāki savus mazuļus nevis šad tad palutina, bet nolasa no acīm pilnīgi visas vēlēšanās un izpilda visas iegribas, bērniem pat tad, kad viņi pieaug, nākas grūti saprast, ka ir lietas, ko darīt neklājas. Paļaušanās uz “gan jau bērns vēlāk pats sapratīs, ko drīkst un ko ne”, gan bērnam, gan vecākiem var dārgi maksāt. Nelaime tā, ka, aizstāvot bērnu tiesības, ir vērojama bīstama slieksme noteikumu ievērošanas prasības vienādot ar apspiešanu un disciplinēšanu ar vardarbību. Ja visas tiesības pieder bērniem, bet pienākumi vienīgi pieaugušajiem, tas ir sabiedrības strupceļš.
Senajos laikos, kad nebija kam bērnu uzticēt, lai varētu iet uz lauka strādāt, mātes ar sāpošu sirdi bērnus dažreiz pat sēja pie gultas kājas. Šodien tas vairs nav jādara – ieliekam bērnu sētiņā jeb dārziņā un abi kādu laiku varam darboties katrs ar savām lietām. Taču apkārt jau klejo bieds, ka tā esot bērna tiesību ierobežošana un traumas radīšana. Savs laiks dzīvoties pa klēpi, un savs laiks no tā rausties laukā. Lai cik grūti ir palaist vaļā apskauto, tas jādara gan sevis, gan viņa labad. Diemžēl vecāku pārprastas mīlestības dēļ daudzi klēpī un uz kakla gan vecākiem, gan sabiedrībai sēž visu mūžu. Tā nav nekāda laimīgā bērnība, ja cilvēks visuzņēmīgākajā vecumā neiemācās dzīves alfabētu. Mākslinieka Kurta Fridrihsona māte esot teikusi, ka galvenais ir maigums un distance. Ja kāds par to šaubās, lai pārbauda.
