Juris Lorencs: Krievijā mītam par latviešu snaiperēm piebiedrojas “Marks Ozoliņš” 16
Veca anekdote “ar bārdu”, vēl no padomju laikiem. Bērēs pie aizgājēja kapa cilvēki sačukstas: “Nez kāpēc viņu toreiz neuzņēma partijā?” – “Īsti nevar zināt – ne ta viņš esot nozadzis mēteli, ne ta viņam nozaga, bet kaut kas tur nebija kārtībā.”
Izlieto ūdeni nesasmelsi, izteiktu vārdu nenoķersi. Pietiek interneta meklētājā ierakstīt “Marks Ozoliņš”, lai uzzinātu, ka puisis ar šādu pavisam latvisku uzvārdu it kā esot nogalinājis pazīstamu Donbasa separātistu kaujinieku ar iesauku Motorola. Bija vai nebija tāds Ozoliņš – tas pat vairs nav svarīgi. Karstā ziņa, patiesībā provokatīva dezinformācija ir aizgājusi savu ceļu. Un daudzi tai notic, tāpat kā savulaik izplatītajam mītam par baltās zeķēs tērptām latviešu snaiperēm Čečenijas kara laikā. Nacistu propagandas meistars Jozefs Gebelss esot teicis – lai meliem noticētu, tiem jābūt neticamiem un tie jāatkārto neskaitāmas reizes. Ja cilvēks dzird tikai par latviešu snaiperēm, viņš var arī nenoticēt. Ja snaiperes valkā baltas zeķes – tas jau ir neparasts un pikants sīkums, kas paliek atmiņā un stāstu padara ticamāku. Nu nevar taču kaut ko tādu vienkārši izdomāt!
Pirmais informāciju par iespējamo latviešu slepkavnieku esot publicējis “Twitter” konts “Luganskas vēstnesis” (“Vestnik Luganska”), kuram esot ap 30 000 sekotāju. Ticamības labad publicētas arī divas visai līdzīgas (bet tikai līdzīgas!) iespējamā Marka Ozoliņa fotogrāfijas. Bija vajadzīgas vien pārdesmit minūtes, lai karstā ziņa iespiestos ziņu portālos un diskusiju forumos. Un blakus Marka Ozoliņa vārdam parādījās pirmie komentāri – “tas vairs nav dzīvotājs”.
Jau nākamajā dienā atklājās, ka vienā no fotogrāfijām redzams jurists Maksims Čapis no Maskavas, kurš medijiem atzinās, ka jūtoties diezgan neomulīgi. Nav brīnums, ka līdzīgi jutās arī pārējās šajā trillerī iesaistītās personas. Ielūkojoties internetā, es Latvijā saskaitīju astoņus Markus Ozoliņus. Pārsvarā tie ir pusaudži, acīmredzot vārds “Marks” kļuvis populārs visai nesen. Četri Marki Ozoliņi dzīvo Amerikā, pa vienam Austrālijā un Zviedrijā.
Jautājums – kāpēc atkal latvieši? Un kam tas ir izdevīgi? Viena lieta, ja šādas informācijas izplatīšana ir kāda cilvēka privāta iniciatīva, pavisam cita – ja to veikuši kādas valsts (starp citu, vēl nav teikts, ka obligāti tieši Krievijas) specdienesti. Mērķi var būt visdažādākie – sākot no vēlēšanās vēlreiz paspodrināt latviešu kā “tautas ienaidnieku” tēlu un beidzot ar vēlēšanos iepīt mūsu valsti konfliktā Ukrainas austrumos.
Šis gadījums mums visai uzskatāmi atklāj vēl kādu problēmu – cilvēka, patiesībā veselas valsts, ievainojamību interneta laikmetā. Teiciens “meliem īsas kājas” diemžēl vairs nedarbojas. Lai gan Drošības policija ir paziņojusi, ka tā nezina nevienu Latvijas iedzīvotāju, kuram varētu būtu kāds sakars ar Motorolas nogalināšanu, informācija jau tīklā paliks. Un es labi zinu, ka nākamreiz, ciemojoties Ukrainas dienvidu pilsētā Odesā, kurā dzīvo visādu politisku pārliecību cilvēki, no nejauši sastaptiem svešiniekiem dzirdēšu pilnīgi pretējus vērtējumus – “malači, ka nomušījāt to Motorolu” vai “jūs, latvieši, par to vēl samaksāsiet”. Vai mums tas ir vajadzīgs? Manuprāt, ne. Pilnīgi pietiek pašiem savu problēmu.
