Es vienmēr turēju vārdu un nekad nelasīju vēstules pirms laika. Izņemot šo – “Ja tu sapratīsi, ka esi gejs”. Tā bija viena no visinteresantākajām vēstulēm. 0
“Ko es varu pateikt? Priecājos, ka esmu miris. Jokus pie malas – uz nāves sliekšņa es sapratu, ka mēs pārāk rūpējamies par lietām, kurām nav lielas nozīmes. Tu domā, tas kaut ko izmainīs, dēliņ? Nemuļķojies. Esi laimīgs.”
Es vienmēr gaidīju nākamo brīdi, nākamo vēstuli – vēl vienu mācību, kuru sniegs mans tēvs. Brīnumaini, ko gan var iemācīt 27-gadīgs cilvēks 85-gadīgam večukam, par kādu esmu kļuvis.
Tagad, kad guļu slimnīcas gultā ar caurulītēm degunā un kaklā, pateicoties šim nolādētajam vēzim, es ar pirkstiem noglāstu izbalējušo, vienīgo neatvērto aploksni. Spriedums “Kad pienāks tavs laiks” ir teju salasāms.
Es negribu to atvērt. Es baidos. Es taču negribu ticēt, ka mans laiks jau ir tuvu. Neviens netic, ka kādreiz nomirs. Es dziļi ievelku elpu un atveru aploksni.
“Sveiks, dēliņ! Es ceru, ka tu jau esi vecs. Zini, šo vēstuli es rakstīju pirmo un to uzrakstīt man ir viegli. Šī vēstule mani atbrīvoja no sāpēm tevi pazaudēt. Es domāju, ka prāts apskaidrojas, kad esi tuvu beigām. Vieglāk par to runāt.
Pēdējās dienas, atrodoties šeit, es domāju par dzīvi. Tā bija īsa, taču ļoti laimīga. Es biju tavs tēvs un vīrs tavai mammai. Ko vēl vairāk es varētu lūgt? Tas man deva dvēseles mieru. Tagad izdari to pašu. Mans padoms tev – nebaidies.
P.S. Es pēc tevis ilgojos.”
Avots: isralove.org
