Viņa grūti salasāmā vēstule mani nomierināja un lika pasmaidīt. Lūk, kādu interesantu lietu izdomāja mans tētis. Šī kastīte kļuva man par svarīgāko pasaulē. Es pateicu mammai, lai to neaiztiek. Vēstules bija manas un neviens cits tās nedrīkstēja lasīt. Es iemācījos no galvas visus uzrakstus uz aploksnēm, kuras man vēl būs jāatver. Bet bija vajadzīgs laiks, lai šie brīži pienāktu. Un es par vēstulēm aizmirsu. 0
Pēc septiņiem gadiem, pēc tam, kad mēs pārvācāmies uz citu dzīvesvietu, man nebija ne jausmas, kur pazuda kastīte. Man izkrita no galvas, kur tā varētu būt, un es to arī īpaši nemeklēju. Līdz kādam notikumam.
Mamma otrreiz tā arī neapprecējās. Nezinu, kāpēc, bet man gribētos ticēt, ka tēvs bija viņas mūža mīlestība. Tajā laikā viņai bija draugs, kuram nebija nekādas vērtības. Man likās, ka viņa sevi pazemo, satiekoties ar viņu. Viņš viņu necienīja. Viņa ir pelnījusi kādu daudz labāku par vīrieti, ar kuru viņa iepazinusies bārā.
Es līdz šim brīdim atceros pļauku, kuru viņa man iecirta pēc tam, kad pateicu vārdu “bārā”. Atzīstos, ka biju to pelnījis. Kad mans vaigs joprojām dega pēc saņemtās pļaukas, es atcerējos par kastīti ar vēstulēm un konkrēti – par vēstuli ar uzrakstu “Kad jums ar mammu būs lielākais strīds”.
Es pārmeklēju savu guļamistabu un atradu kastīti čemodānā, kurš atradās skapjaugšā. Es apskatīju aploksnes un sapratu, ka esmu aizmirsis atvērt aploksni ar uzrakstu “Kad tev būs pirmais skūpsts”. Es sevi ienīdu par to un nolēmu to atvērt pēc tam.
Galu galā es atradu to, ko meklēju. “Tagad atvainojies viņai. Es nezinu, kāpēc jūs sastrīdējāties, un es nezinu, kuram ir taisnība. Taču es pazīstu tavu mammu. Vienkārši atvainojies, un tas būs vislabāk.
Viņa ir tava māte, viņa tevi mīl vairāk par visu šajā pasaulē. Vai tu zini, ka viņa dzemdēja dabīgā ceļā, jo kāds viņai teica, ka tā būs labāk tev? Vai esi kādreiz redzējis, kā sieviete dzemdē? Vai arī tev vajag vairāk pierādījumu mīlestībai?
Atvainojies. Viņa tev piedos. Mīlu, tētis.”
Mans tētis nebija dižs rakstnieks, viņš bija vienkāršs bankas ierēdnis. Taču viņa vārdi atstāja milzu iespaidu uz mani. Tie bija vārdi, kuros bija liels viedums – lielāks par to, ko biju apguvis 15 manas dzīves gados.
Es metos uz mammas istabu un atvēru durvis. Es raudāju, kad viņa pagriezās, lai paskatītos man acīs. Atceros, kā piegāju pie viņas, turot rokās vēstuli, kuru rakstījis mans tēvs. Viņa mani apķēra, un mēs abi stāvējām klusumā.
Mēs salīgām mieru un mazliet parunājām par tēvu. Kaut kādā veidā es jutu, ka viņš sēž līdzās mums. Es, mana mamma un daļa mana tēva, daļa, kuru viņš atstāja no sevis uz papīra lapas. Pagāja kāds laiks, līdz es izlasīju “Kad tu pazaudēsi nevainību”.
“Apsveicu, dēls. Neuztraucies, ar laiku izdosies labāk. Pirmajā reizē vienmēr ir bail. Mana pirmā reize bija ar neglītu sievieti, kas piedevām vēl bija prostitūta. Visvairāk man ir bail par to, ka tu pēc vārda “nevainība” izlasīšanas pajautāsi mammai, ko tas nozīmē. Mīlu, tētis.”
Mans tētis man sekoja cauri visai manai dzīvei. Viņš bija ar mani, neskatoties uz to, ka sen jau bija miris. Viņa vārdi paveica to, ko nekas cits nespēja paveikt – tie deva man spēku pārvarēt neskaitāmas dzīves grūtības. Viņš vienmēr prata likt man pasmaidīt pat tad, kad apkārt viss likās drūms, viņš palīdzēja man attīrīt saprātu dusmu brīžos.
Vēstule “Kad tu apprecēsies” mani ļoti satrauca. Taču ne tik ļoti, kā vēstule “Kad tu kļūsi par tēvu”.
“Tagad tu sapratīsi, kas ir īsta mīlestība, dēliņ. Tu sapratīsi, cik stipri tu mīli viņu, taču īsta mīlestība ir tā, kuru tu izjutīsi pret šo mazo radību, kas ir tev līdzās. Es nezinu, vai tas ir puisītis vai meitenīte.
Taču… izbaudi to! Tagad laiks trauksies gaismas ātrumā, tāpēc esi līdzās. Nepalaid garām brīžus, kas nekad neatgriezīsies. Maini autiņus, vanno bērniņu, esi piemērs, kam līdzināties. Es domāju, tev ir viss, lai kļūtu par tikpat labu tēvu, kāds biju es.”
Vissāpīgākā vēstule, kādu man dzīvē nācies lasīt, bija arī visīsākā no tām, kuras tēvs bija man rakstījis. Esmu pārliecināts, ka tajā brīdī, kad tēvs to rakstīja, viņš pārdzīvoja tāpat, kā pārdzīvoju es. Bija vajadzīgs laiks, taču beigu beigās aploksne ar uzrakstu “Kad nomirs tava mamma” bija jāatver.
“Viņa tagad ir mana.”
Jokdaris! Tā bija vienīgā vēstule, kas nelika man pasmaidīt.
