“Kad manis vairs nebūs…” Mirstošais tēvs atstāja vēstules dēlam dažādām dzīves situācijām 0
Nāve vienmēr pienāk negaidīti. Pat neārstējami slimie cer, ka viņi nenomirs šodien. Varbūt pēc nedēļas. Bet ne tagad un ne šodien.
Mana tēva nāve bija vēl negaidītāka. Viņš aizgāja 27 gadu vecumā kā daudzi pazīstami muzikanti no klubiņa “27”. Viņš bija jauns, pārāk jauns. Mans tēvs nebija ne mūziķis, ne slavens cilvēks. Vēzis neizvēlas savus upurus. Viņš aizgāja, kad man bija 8 gadi – un es jau biju pietiekami pieaudzis, lai skumtu pēc viņa visu dzīvi. Ja viņš nomirtu agrāk, man nebūtu atmiņu par tēvu un es nejustu nekādas sāpes, taču tad patiesībā man arī nebūtu tēva. Un tomēr es viņu atcerējos un tāpēc man bija tēvs.
Ja viņš būtu dzīvs, viņš varētu mani uzmundrināt ar jokiem. Viņš varētu mani noskūpstīt uz pieres, pirms es aizmiegu. Viņš liktu man fanot par to pašu futbola komandu, kuras fans bija viņš, un daudz lietu viņš izskaidrotu daudz labāk nekā mamma.
Viņš nekad man neteica, ka drīz mirs. Pat tad, kad viņš gulēja slimnīcas gultā ar caurulītēm pa visu ķermeni, viņš neteica ne vārda. Mans tēvs kala plānus nākamajam gadam, kaut zināja, ka viņa vairs nebūs nākammēnes. Nākošgad mēs brauksim makšķerēt, ceļosim, apmeklēsim vietas, kurās nekad neesam bijuši. Nākamais gads būs brīnišķīgs. Lūk, par ko mēs sapņojām.
Domāju, viņš ticēja, ka tāda attieksme nesīs man veiksmi. Nākotnes plānu kalšana bija savdabīgs cerības saglabāšanas veids. Viņš lika man smaidīt līdz pašām beigām. Viņš zināja, kam jānotiek, taču neko neteica – viņš negribēja redzēt manas asaras.
Reiz mana mamma negaidīti izņēma mani no skolas un mēs aizbraucām uz slimnīcu. Ārsts paziņoja skumjo vēsti, cik delikāti vien iespējams. Mamma raudāja, jo viņā tomēr bija dzīvojusi maza cerība. Es biju šokā. Ko tas nozīmē? Vai tad tā nebija kārtējā slimība, kuru ārsti viegli var izārstēt? Es jutos nodots. Es kliedzu no dusmām, kamēr sapratu, ka tēva līdzās vairs nav. Un arī es sāku raudāt.
Un te kaut kas notika. Pie manis pienāca medmāsa ar kastīti padusē. Kastīte bija pilna ar aizlīmētām aploksnēm ar kaut kādām atzīmēm adreses vietā. Pēc tam medmāsa iedeva man vienu vienīgu vēstuli no kārbiņas.
“Tavs tēvs lūdza man šo kastīti nodot tev. Viņš tās rakstīja veselu nedēļu, un viņš gribētu, lai tu tagad izlasi pirmo vēstuli. Esi stiprs.”
“Uz aploksnes bija uzraksts “Kad manis vairs nebūs”. Es to atvēru. Dēls, ja tu šo lasi, tātad es esmu miris. Man žēl. Es zināju, ka miršu. Es negribēju tev teikt, kas notiks, es negribēju, lai tu raudi. Es tā izlēmu. Domāju, ka cilvēkam, kurš gatavojas mirt, ir tiesības rīkoties mazliet egoistiskāk. Man tev daudz kas vēl jāiemāca. Galu galā, tu ne velna nezini. Tāpēc es uzrakstīju tev šīs vēstules. Neatver tās līdz vajadzīgajam brīdim, labi? Tas ir mūsu darījums. Es tevi mīlu. Parūpējies par mammu. Tagad vīrietis mājās esi tu. Mīlu, tētis.P.S. Es neuzrakstīju vēstules mammai. Viņa jau tā dabūja manu mašīnu.”
