Ir grūti, smagi un sāpīgi aptvert, ka savu lielāko dzīves daļu es dzīvoju ar instinktu netikt izvarotai un pazemotai, kādēļ iepatīkos un izpatīku. Vārds “nē” no manas leksikas jau sen ir pazudis, jo man taču bija jābūt labai pret visiem, lai tikai man atkal nenodarītu pāri! 0
Cik šausmīgi ir dzirdēt no psihoterapeita, ka diez vai es atceros visus savus vīriešus un visticamāk sekss notiek alkohola reibumā. Jā, tas ir šausmīgi, taču tāda ir mana aizsargprogramma, ko esmu ielikusi savās smadzenēs, lai izdzīvotu. Labāk pašai piedzerties, lai nedomātu, un atdoties, lai neizvarotu. Ir vēl viena programma – nepalikt stāvoklī.
Es neanalizēšu tagad, kā būtu, ja būtu, jo tam nav jēgas. Kāda būtu mana dzīve, ja es būtu izstāstījusi? Piemēram, vai mans vīrs būtu pacēlis pret mani roku? Vai arī es tik ļoti sāku neapzināti ienīst vīriešus, ka tas bija nolasāms visā manā būtībā un es kļuvu par upuri visiem, arī sev? Es nezinu, kā būtu.
Es dzīvoju ārēji labu dzīvi. Tik labu, ka man pašai bija šoks, dzirdot sevi, tik nevērīgi atsaucoties par izvarošanas notikumu, kurš izmainīja manu dzīvi dzīvot kā sievietei. Mīlētai sievietei.
Tikai mana iekšējā balss katru gadu arvien skaļāk kliedza: “Kas tev vainas? Kāpēc tu visu laiku esi tik neapmierināta? Kāpēc nespēj vienkārši priecāties? Kāpēc jāpiedzeras? Kāpēc vēl kādu reizi neesi apprecējusies un kāpēc tev nav vairāk bērnu?” Un nevienu vienīgu reizi es pati sev nebiju atbildējusi uz šo jautājumu: “Mani izvaroja. Es nepastāstīju. Es noslēdzos sevī (iekšēji, ne ārēji)”.
Kas šokē mani tagad? Es esmu cīnītāja. Un arī tagad metos kaujā ar sekām, ko radījis notikums, kuru man likās, es pat nepārdzīvoju.
Ņemot vērā manu plašo draugu un paziņu loku, diezgan daudziem no viņiem esmu uzticējusi savu stāstu, un viņi (ar dažiem izņēmumiem) ir mani pamudinājuši uzrakstīt atklāti par to, kas ir noticis un kas notiek. Mums bija četru draudzeņu izbraukuma pasākums, kur pēc ballītes nākamajā rītā visas sakritām lielajā viesnīcas gultā, atkorķējām šampi un čalojām. Līdz aizčalojāmies, ka trīs no mums četrām jaunībā ir bijušas izvarotas. Vēl trīs man tuvas sievietes šo pāris nedēļu laikā ir izstāstījušas savus stāstus par izvarošanu. Vecumam nav nozīmes. Jaunākais izvarošanas gadījums 12 gados, vecākais – 24 gadu vecumā. Iespējams, ka pēc tam sievietes izvarošanu kā tādu izslēdz no smadzenēm. Piedodiet par sarkasmu, bet šobrīd man ir sajūta, ka atrodos ellē. Negribu nodarboties ar aritmētiku, taču tā ir kliedzoša!
Es esmu pateicīga Dievam, ka esmu dzīva, ka man ir lielisks bērns, ka esmu izdzīvojusi. Esmu pateicīga savā ziņā arī par to, ka neviens nav nojautis, kas ar mani ir noticis, jo tāda bija mana tā laika izvēle. Un es nezinu, vai es šodien darītu citādāk.
Esmu pateicīga psihoterapeitam, kurš tik prasmīgi piekļuva problēmas saknei. Un, ticiet man, esmu ciets riekstiņš, kurš no 23 gadu vecuma apmeklēja dažādus psihoterapeitus, grupu terapijas, sevi attīstot utt.. Tikai nevienam līdz šim un arī man pašai nebija prasmju skaļi pateikt: “Kad man bija 18 gadi un biju stāvoklī, mani izvaroja.”
Šī vēstule šobrīd ir arī kā kliedziens pie sabiedrības, ģimenēm, sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, psihoterapeitiem, visiem, kas nav vienaldzīgi. Dariet, lūdzu, kaut ko lietas labā, lai meitenes un sievietes nenestu šo izvarošanas nastu gadiem vai pat līdz mūža beigām.
Šī ir anonīma vēstule lasītājiem, jo es esmu viena no jums, tepat blakus. Un kaut kā tā ir iekārtots, ka ierastāk mēs turpinām sadzīvot, nezinot kaut ko tik briesmīgu vienam par otru.
“Delfi” redakcija ir un būs informēta, kā mani sauc un kur mani atrast, ja kādai meitenei šķiet, ka mans stāsts ir pamudinājis kaut ko mainīt savā dzīvē un nepieciešama palīdzība, kuru nav citur kur meklēt.
Es tiešām ceru un ticu, ka būšu laimīgāka nākamos gadus.
