Pat tad, kad man aiz muguras tika aizslēgtas durvis, es pat iedomāties nevarēju, kādas būs šī apciemojuma sekas. 0
Pie sienām karājās ģimenes bildes, dzīvoklī neviena nebija. Viss, ko es šobrīd atceros, ir gaiši ādas dīvāni viesistabā, liels TV ekrāns, kurš zibenīgi tika ieslēgts un kurā tikpat zibenīgi parādījās porno filma. Viņš man pateica, ka netikšu no dzīvokļa ārā ātrāk, kamēr seksuāli neapmierināšu viņu. Es nekliedzu, es nespārdījos, es neskrēju pie loga. Mans pašsaglabāšanās instinkts lika man TO izdarīt. Tā bija mana pēdējā darba diena.
Kad tajā pašā rītā atgriezos hostelī turpat pāri ielai, dāņu puiši, kas remontēja ēkas fasādi, pamanīja, ka kaut kas laikam īsti labi nav. Viņiem abiem es izstāstīju, kas bija noticis. Puiši man uzdeva jautājumus, kas man toreiz šķita kā kosmoss. “Vai bija kameras, vai viņš tevi filmēja?” Es nesapratu, par ko viņi runā un kas tie par jautājumiem… Nekad nebiju domājusi par tādām lietām. Viņi man ieteica nevienam par šo notikumu nestāstīt. Nezinu, kāpēc. Un es nestāstīju, norokot šo pāridarījumu sevī arvien dziļāk un dziļāk.
Tad es nevarēju zināt, ka lēnām pārvērtīšos par upuri uz nākamajiem 23 gadiem, uzceļot ap sevi arvien jaunas un jaunas aizsargsistēmas.
Mans un Hasana stāsts vēl nebija beidzies. Viņš man bija palicis parādā naudu par darbu, un es uzskatīju, ka man tā ir jāsaņem. Sarunājām tikšanos pilsētas centrā, diezgan apmeklētā kafejnīcā. Bez kapeikas kabatā, gaidot viņu, pasūtīju dārgu dzērienu. Viņš kavēja stundu. Es sēdēju un gaidīju. Viņš mani izlamāja par to, ka esmu pasūtījusi kaut ko tik dārgu, mēģināju iebilst, ka varēs atņemt no manas algas.
Tālākie notikumi par murgu izvērtās tikai tad, kad pēc gadiem sāku apzināties, kas reāli ar mani varēja notikt. Aizbildinoties ar to, ka nauda, ko man atdot, ir kaut kādā ofisā, es viņam aizgāju līdzi uz vietu, kas līdzinājās vienas zvaigznes hotelim, kur istabu noteikti varēja noīrēt uz stundām. Ofiss bija parasta istaba ar visparastāko gultu tajā. Pie pirmās tuvošanās pazīmēm es ļoti vēsi un loģiski pastāstīju, ka esmu stāvoklī no sava nākamā vīra un nekādas seksuālas attiecības mūsu starpā nav iespējamas. Vēlos saņemt naudu un nekad vairs viņu nesatikt. Ziņa par manu “stāvokli” Hasanu ļoti šokēja, viņš kaut ko kliedza, kaut kam zvanīja, vairākas reizes lika savu pretīgo roku klāt pie mana vēdera un jautāja, vai tur tiešām ir bēbītis…
Par to, kas varēja notikt, es pirmo reizi iedomājos, kad tikko sāka parādīties kaut kāda informācija par meitenēm, kas tiek atdotas seksuālajā verdzībā. Toreiz man pat bija līdzi pase, jo Hasans piekodināja, ka nauda tiks izmaksāta oficiāli.
Tagad šķetinot notikumus, ir lietas, ka saliekas kopā kā puzle jeb bilžu mīkla. Citas terapijas laikā es atcerējos vakaru īsi pirms manas izvarošanas, kad Hasana restorānā sapulcējās viņa draugi un man bija viņiem jāpasniedz kuskuss. Tas esot bijis vakars, kad, iespējams, notikusi vienošanās par manu pārdošanu seksuālā verdzībā – Dievs vien zina uz kurieni. Mani izglāba mans vēl nedzimušais bērniņš. Skarbi un nežēlīgi.
Es nebiju m*&!£a, nestaigāju mini svārkos un izkārtiem pupiem, nedejoju go-go, nepasniedzu kokteiļus nakts klubos. Šāds taču ir stereotips par sievietēm, kas nonāk līdzīgās situācijās? Es biju vienkārši jauna, gudra, iemīlējusies un laikam arī naiva meitene, kas gaida bērniņu, bez informācijas un pieredzes par to, kā ir būt izvarotai un seksuāli izmantotai.
Mans kādreiz mīļotais vīrietis, vīrs un bērna tēvs pirmo reizi man iesita aptuveni gadu pēc šī notikuma. 23 gadu vecumā man parādījās pirmās panikas lēkmes. Man ir fobija no slēgtām telpām. Pat kino un teātrī sēžu vietās, kuras ir ļoti tuvu izejai. Man ir svarīga apziņa, ka varu un drīkstu mainīt atrašanās vietu uzreiz.
