Ir stacijas… un ir stacijas 4
Vēl viens statistikas ziņojums, kam nesen pievērsās vācu mediji, ir noziedzība dzelzceļa stacijās. Stacijas Vācijā kļūstot par arvien nedrošākām vietām. Daži mediju publicētie šaušalīgie procenti (zādzību gadījumi Leipcigas stacijā kopš 2010. gada palielinājušies par 575%, Drēzdenē – par 440%, vardarbības noziegumi Frankfurtes stacijā – par 245% utt.) gan ir atsevišķas aplūkošanas vērti. Šie procenti, izteikti absolūtos skaitļos, mēdz būt palielinājumi no dažiem desmitiem uz pāris simtiem gadījumu gadā. Piemēram, Minhenē seksuālo noziegumu skaits audzis pat par 1100 (!) procentiem. Skaitļos tas nozīmē: no viena gadījuma 2010. gadā līdz 11 gadījumiem 2017. gadā.
Tomēr staciju noziedzības vispārēju pieaugumu nenoliedz arī pētnieki. Viens no galvenajiem izskaidrojumiem: stacijās apgrozās vairāk cilvēku. No vietām, kur sagaidīt un iekāpt vilcienā, tās gadu gaitā pārvērtušās par milzīgiem tirdzniecības centriem: ar restorāniem, kafejnīcām, apģērba veikaliem. Kur cilvēku masa lielāka, tur arī vairāk ļaužu ar nelāgiem nolūkiem un vairāk noziegumu.
Tālāk: pilsētu iekšējā ģeogrāfija. Centrālās dzelzceļa stacijas dažādās pilsētās ir ar dažādu “iekšējo nozīmi”. Minhenē, piemēram, centrālā stacija, kurā kopumā ik dienas apgrozās ap pusmiljonu cilvēku, jau daudzus gadus ir arī ielu noziedzības centrs. Narkotiku tirdzniecība, prostitūcija, bezpajumtnieki, alkohola lietošana – tas viss koncentrējas tieši stacijas tuvumā. Tikmēr Ķelnē centrālā stacija kopš 2015./2016. gada Jaungada nakts ir viena no visvairāk apsargātajām vietām pilsētā. Tajā nemitīgi par drošību gādā liels policistu skaits. Uz stacijas laukuma novietots stacionārs policijas iecirknis, un milzīgi prožektori jau pāris gadus naktīs šo laukumu dara gaišu kā dienā.
“Balto” un pārējo apkaklīšu noziegumi
Tādā veidā saskaldot pērn Vācijā reģistrētos noziegumus (5,76 miljoni) pa arvien sīkākām sastāvdaļām, gan var turpināt ilgi un bezgalīgi. No dažādām perspektīvām var uzlūkot itin visu. Pat bēdīgu slavu izpelnījušos rajonus, kādi ir jebkurā pilsētā. Jā, nabadzīgi, par “geto” dēvēti kvartāli, kur regulāri notiek kautiņi, uzbrukumi, laupīšanas, asociējas ar kriminalitātes perēkļiem. Tur apdraudējumu var redzēt savām acīm, ne tikai par to lasīt avīzēs.
Bet kā ar villu rajoniem ar augstām sētām un dārgām automašīnām? Tur nedz nereģistrētas, nedz reģistrētas ielu noziedzības tikpat kā nav. Tomēr: cik daudzi no šo rajonu iemītniekiem izvairās no nodokļu maksāšanas, naudu glabājot ofšoros, veic citus liela mēroga nelikumīgus darījumus un ne vienmēr tiek pieķerti?
Viens no svaigākajiem piemēriem: sakarā ar “dīzeļgeitu” nesen aizdomās par pierādījumu slēpšanu aizturēts autokoncerna “Audi” šefs Ruperts Štadlers. Viņš aizturēto statistikā ir viens no daudziem. Taču šajā gadījumā ir par daudziem miljardiem eiro un autoražotāju manipulācijām ar slāpekļa dioksīda programmatūru, tātad arī cilvēku veselību un dzīvību, jo slāpekļa dioksīda piesārņojuma dēļ Eiropā ik gadus priekšlaicīgi mirst tūkstošiem cilvēku. Arī tā ir noziedzība.
Lai noziedzības “bilde”, savstarpēji salīdzinot “kriminogēnus” rajonus, būtu pilnīga, “pēc adreses” objektivitātes labad būtu jāprezentē arī šie – tā dēvēto balto apkaklīšu noziegumi. Tad, kas zina, “sliktie” rajoni noziedzības līmeņa ziņā var izrādīties līdzīgāki “labajiem”, nekā pieņemts uzskatīt.
Kāda jēga statistikai?
Raibās noziedzības bildes dēļ vietā ir jautājums: vai no šādas vispārējas noziedzības statistikas izziņošanas, pasludinot visu valsti par “drošāku” vai “nedrošāku”, vispār ir jēga? Izņemot, protams, iespēju to izmantot sabiedrības nomierināšanai no valdošo politiķu un apdraudētības sajūtas uzkurināšanai no opozīcijas puses.
Tieši šādas šaubas paudusi kriminoloģiju studējusī Zaļo partijas deputāte Irēne Mihalika, kura pati ir arī bijusī policiste. Kreisi noskaņotā Zaļā partija, protams, izmanto ik izdevību, lai kritizētu iekšlietu ministru Horstu Zēhoferu. Tomēr atšķirībā no, piemēram, “Alternatīvas Vācijai”, tā nemēdz publiski mētāties ar skaļiem paziņojumiem par augošu kriminalitāti valstī, kuru amatpersonas cenšoties notušēt. Par spīti tam, arī Zaļās partijas politiķe ministrijas noziedzības statistikas atskaiti vērtē skeptiski. Apgalvojumu, ka “Vācija ir kļuvusi drošāka, no datiem no policijas kriminālstatistikas nav iespējams apstiprināt”, saka Mihalika. Šie dati atspoguļojot policijas darbu, nevis drošības situāciju.
Piemēram, pērn Vācijā tika veikta būtiska seksuālās vardarbības tiesību reforma. Kopš tā laika ir pieaudzis iesniegumu skaits policijai. Tomēr joprojām neuzskaitīto noziegumu skaits arvien varētu būt ļoti augsts, lēš eksperti. Tādēļ I. Mihalikas priekšlikums ir: ar likumu noteikt, ka kriminalitātes statistika turpmāk būtu publicējama komplektā ar zinātnisku drošības situācijas analīzi. Tāda prakse esot bijusi jau divtūkstošo gadu sākumā, bet vēlāk pārtraukta.
Jūtas nedrošāk
Taču no šīs pašas tēzes izriet: tātad varbūt “Alternatīvai Vācijai” ir taisnība? Īstenībā noziedzība strauji pieaug, nevis samazinās, un ASV izlūkdienests to zina labāk par Vācijas iestādēm?
Apgalvojuma otrajai daļu iebilst nav iespējams, kamēr “Alternatīva Vācijai” nav nākusi klajā ar detalizētākiem skaidrojumiem, kā tad īsti ASV izlūki reģistrē noziedzību Vācijā. Vai tiem būtu pieejama kāda policijas “dubultā” statistika? Vai varbūt amerikāņu spiegi Vācijā paši slēpņos uzskaita autozādzības, dežurē parkos, novēro izvarošanas un slepkavības, lai tās pierakstītu?
Savukārt par pirmo daļu, ka faktiski noziedzības situācija, visticamāk, atšķiras no reģistru sniegtā iespaida, ir vienisprātis arī ar politiskām partijām nesaistīti kriminologi. Kā tieši, precīzi gan izzināt nav iespējams.
Ārpus šiem rādītājiem gan ir vēl viens, ne mazāk būtisks: izjustā drošība jeb iedzīvotāju priekšstats par kriminogēno situāciju emocionālā līmenī. Izjustās noziedzības pieaugumu savā atskaitē pieminēja arī Horsts Zēhofers. Kā norādījis Vācijas kriminālpolicistu asociācijas vadītājs Andrē Šulcs: “Tas patiesi ir fenomens, paradokss.” Kamēr faktiskie rādītāji uzlabojas, iedzīvotāju nedrošības sajūta palielinās. Ar statistikas atskaitēm to kliedēt īsti nav iespējams.
