Kad Maksam un Moricam uzbrūk Mehmets un Igors: Vācijas iedzīvotāju nedrošības sajūta aug 4
Gandrīz ne mēnesis nepaiet bez ziņām par dažādiem satraucošiem noziegumiem Vācijā: teroraktiem, slepkavībām, izvarošanām, uzbrukumiem. Noziegumu pastrādātāji bieži ir patvēruma meklētāji. Vai arī: noziegumiem, kuros iesaistīti bēgļi, mediji mēdz pievērst sevišķu uzmanību, tādēļ tie biežāk nonāk ziņu virsrakstos. Lai kāds arī nebūtu īstais iemesls, rodas iespaids: pēdējos gados Vācijā iebraukušie apmēram pusotrs miljons patvēruma meklētāju sev līdzi atnesuši noziedzības uzliesmojumu.
Vācijas iekšlietu ministrs Horsts Zēhofers turpretī apgalvo: iespaidi neatbilstot realitātei. Gluži otrādi. “Vācija ir kļuvusi drošāka,” tā maija sākumā, informējot par noziedzības ainu Vācijā, vērtēja Zēhofers. Pierādījumi: 2017. gadā Vācijā reģistrēts par 9,6 procentiem mazāk noziegumu salīdzinājumā ar 2016. gadu. Noziedzības līmenis ir zemākais kopš 1992. gada: “Arī vardarbības noziedzības, piemēram, slepkavību, laupīšanas, izvarošanas un to mēģinājumu, tāpat kā smagu miesas bojājumu nodarīšanas gadījumu skaitā iezīmējas samazinājums.”
Tikmēr ar citu versiju par Vācijas noziedzības ainu nupat nācis klajā ASV prezidents Donalds Tramps, savā Twitter kontā paziņojot: “Noziedzība Vācijā pieaugusi par vairāk nekā 10 procentiem (amatpersonas nevēlas ziņot par šiem noziegumiem), kopš tiek pieņemti migranti.” Viņa aizdomām pievienojusies partija “Alternatīva Vācijai”.
“Donalds Tramps ar savu izlūkdienestu starpniecību acīmredzami par noziedzību Vācijā ir precīzāk informēts nekā Vācijas valdība,” sacījis partijas vadītāja vietnieks Georgs Pazderskis: “Ja par tādiem noziegumiem kā kabatzādzības un veikalu zādzības vai narkotiku tirdzniecība, kā arī seksuāliem noziegumiem upuru kauna dēļ netiek ziņots vai arī tiek ziņots mazos apmēros, tad šie noziegumi neiekļūst statistikā.”
Kuram ticēt? Un ciktāl vispār faktisko noziedzības raksturo kriminālstatistika?
No “pelēkās” uz “melno” zonu
Ir pavasarīga darbdienas novakare, kad omulīgo atmosfēru pils parkā pie Bonnas universitātes iztrūcina piepešs policijas “uzlidojums”. Nez no kurienes uzradušies vairāki desmiti melnā tērptu likumsargu. Viņi aplenc pie parka soliņiem sapulcējušos jauniešus. Pārbauda dokumentus, pārmeklē. Dažus sagrābj aiz elkoņiem un aizved.
Skaidrību par to, ko īsti nozīmē šis notikums, sniedz nākamās dienas vietējā avīze. Izrādās, tā bijusi rūpīgi plānota policijas operācija pret narkotiku tirgotājiem. “Ārkārtīgi veiksmīga,” lepojies policijas runasvīrs. Tirgoņu gūstīšanā bijuši iesaistīti ne vien formās ģērbtie, bet arī turpat līdzās civilā apģērbā dežurējoši likumsargi. Pie pārbaudītajiem jaunajiem vīriešiem, kuru vairākums nākot no “arābu telpas”, atrastas vairāk nekā 80 dažādu narkotiku vienības. Seši no viņiem apcietināti.
Šī aina iegulst atmiņā ne tikai tādēļ, ka reti gadās klātienē nejauši vērot tik vērienīgus policijas reidus. Tā zīmīga ar to, ka maina skatu uz ierasto un it kā pašsaprotamo.
Fakts, ka šajā Vācijas pilsētas parkā bez problēmām var nopirkt marihuānu, nav nekāds jaunums. Ne tikai tiem, kas paši meklē iespēju iegādāties, bet teju visiem, kuri šai vietā mēdz uzturēties un atpūsties. “Zālītes” pārdevējus, kuri tur rosās cauru diennakti, ar laiku iemanās sazīmēt pēc uzvedības un izskata. Kaut kā jau pašiem tā dēvētajiem dīleriem ir jādod zīme saviem pircējiem, jo gluži demonstratīvi tirgošanās tomēr nenotiek.
Pircēju marihuānai nudien netrūkst. Tā galu galā ir populārākā no nelegālajām narkotikām Vācijā. Lai gan… Grūti pateikt, ciktāl un vai vispār tā ir nelegāla. No vienas puses, tās pārdošana, turēšana īpašumā un audzēšana ir aizliegta. Turpretī lietošana – atļauta. Taču kā gan iespējams lietot kaut ko, kā nav lietotāja rīcībā? Turklāt katrā pavalstī ir savi noteikumi, cik gramu “aizliegtās” vielas drīkst atrasties pie vienas personas, lai policija pret to vērstos kā pārkāpumu. Tātad nelielos daudzumos “nelegālā” viela tomēr nav “aizliegta”…
Lai vai kā būtu ar likumiem un noteikumiem, praksē ir tā, ka marihuānas aromāts pieder pie pilsētas tipiskajām smaržām. Kā benzīna tvaiki uz ielas, svaigi ceptu maizīšu smarža rītos pie beķerejas vai grila dūmi pie upes vasaras vakaros, tā vakaros dodoties cauri parkiem, uz ielu stūriem, bāros un klubos klātesoša ir marihuāna. Pēc “zālītes” regulāri smaržo pat vannasistabā, kur tās dūmi pa ventilācijas šahtu nāk augšup no kaimiņa dzīvokļa. Tā ir tik ikdienišķa lieta, ka ar noziedzību un noziedzniekiem lāgā neasociējas.
Te piepeši – sakarā ar šīs tik pazīstamās smaržas avotu dīleriem – vērienīga policijas operācija ar aizturētajiem… Protams, nav teikts, ka pie aizturētajiem atrasta tikai marihuāna. Visticamāk, viņu tirdzniecības arsenāls saturējis arī spēcīgākas narkotikas. Tomēr šī aina ir kā simbolisks atgādinājums: izrādās, pašsaprotamais “pilsētvides elements” tik nevainīgs vis nav. Ja vien policijai ir vajadzība, tā vēršas arī pret “nelegālo normalitāti”.
Otrkārt, tamlīdzīgām operācijām ir statistisks efekts. Šīs tirgoņu grupas aizturēšana, lai gan nedaudz, bet tomēr par kādu daļiņu statistiski palielinājusi reģistrētas noziedzības rādītājus. Citiem vārdiem: nebūtu pastiprinātas vēršanās pret noziedzību vai sūdzību, formāli nebūtu arī pašas noziedzības.
Statistikas labirintos
Tā ir problēma ar noziedzības statistiku. Bez papildu interpretācijas tā var nozīmēt jebko. Gan noziegumu skaita faktisku palielināšanos (narkotiku noziegumu skaits Vācijā ir viens no tiem noziegumu veidiem, kuros pērn reģistrēts pieaugums), gan apzinīgāku ziņošanu. Gan policijas cītīgāku darbu, gan gluži otrādi – pasivitāti.
Cits piemērs. Vācijā par 23 procentiem samazinājies zādzību skaits ar ielaušanos dzīvokļos. Grūti ticēt, ka ielaušanās mājoklī ir tāds noziegums, par kuru apzagtie jūtas tik ļoti nokaunējušies vai arī vērtē par tik niecīgu skādi, ka vienkārši salabo logu vai atslēgu, lieki netērējot laiku ar zvanīšanu policijai. Jāsecina, ka dzīvokļu zagļu aktivitāte patiesi mazinājusies.
Varbūt iemesls ir tas, ka bailēs no zādzībām iedzīvotāji nodrošina dzīvokļus ar izturīgākām atslēgām vai signalizāciju. Nav arī izslēgts, ka zagļus izbiedējušas pastiprinātās robežkontroles (pie dzīvokļu zādzībām Vācijā bieži tiek vainotas organizētas zagļu bandas no Gruzijas, kas bija viens no iemesliem, kādēļ Vācija tik ļoti atturīgi izturējās pret bezvīzu režīma ieviešanu ar šo valsti).
Līdzīgi ir ar auto zādzībām. Arī to skaits Vācijā pērn sarucis. Var jau būt, ka ir tādi autoīpašnieki, kuri tur slepenībā faktus par saviem pazudušajiem auto un nevēlas pieteikties uz apdrošināšanas atlīdzību. Bet nez vai tāda uzvedība ir masveida fenomens.
Bēgļu kriminalitāte kā atsevišķs jēdziens
Tikmēr citādi ir ar miesas bojājumu nodarīšanu un seksuālo vardarbību. Kā atzinuši Vācijas presē noziedzības tendences komentējušie kriminologi, fiziskā vardarbība bieži notiek ģimenes vai pazīstamo lokā. Tādēļ varbūtība, ka upuri to noklusē un īstenos noziedzības apmērus oficiālā statistika neatspoguļo, ir augsta.
Tas pats attiecas arī uz noziegumiem bēgļu mītnēs. Daudzi patvēruma meklētāji nāk no kultūrām, kur uzticība policijai ir zema. Tā nav institūcija, pie kuras pirmkārt meklēt palīdzību. Traucē arī valodas barjera, zināšanu trūkums par institūcijām Vācijā vispār. Ir visai droši, ka daudzas bēgļu patversmēs notiekošas zādzības, piekaušanas, izvarošanas u. c. nenonāk policijas reģistros.
Par “bēgļu kriminalitāti” kā atsevišķu jēdzienu Vācijā medijos un politikā tiek runāts samērā atklāti jau kopš 2016. gada Jaungada nakts Ķelnē. Piemēram, pieredzējušā kriminologa Kristiana Feifera nesen veiktais pētījums liecina, ka Lejassaksijas pavalstī 2014. un 2015. gadā par 10 procentiem pieaudzis vardarbības noziegumu skaits (laupīšanas, smagi miesas bojājumi, slepkavības, seksuāli noziegumi). Un par 92 procentiem šī pieauguma atbildīgi noziedznieki, kuri ir bēgļi.
Kāpēc tas tā ir? Ar vienu faktoru to ir neiespējami izskaidrot. Pirmkārt, līdz 2016. gadam patvēruma meklētāju/bēgļu skaits Lejassaksijā ir vairāk nekā divkāršojies. Pat ja iebraukušo vidū tendence uz vardarbības noziegumiem būtu ne augstāka kā vidēji sabiedrībā, noziegumu skaits absolūtajos skaitļos neizbēgami būtu pieaudzis, jo audzis arī iedzīvotāju skaits.
Konstatēts arī, ka starp noziegumu veicējiem Lejassaksijā uzkrītoši lielā īpatsvarā ir nevis “bēgļi vispār”, bet gan tieši patvēruma meklētāji no Ziemeļāfrikas. Jauni vīrieši, kuru izredzes uz patvērumu ir tuvu nullei vai arī patvērums jau noraidīts, taču arī deportēti viņi netiek. Sajūta, ka “vairs nav ko zaudēt”, kā arī bezdarbība bēgļu mītnēs tendenci uz pārkāpumiem pastiprina. Turpretī patvērumu ieguvušie noziegumus izdara reti.
Vēl iespaidu atstāj noziegumu upuru attieksme. Ja noziegumu pastrādā iebraucējs, lielāka iespējamība, ka tas arī tiks reģistrēts. “Ja Makss uzbrūk Moricam, tātad ir runa par diviem vāciešiem, par to tiek ziņots 13 procentos gadījumu. Ja uzbrucēju sauc Mehmeds vai Igors, tad varbūtība, ka tiks ziņots, aug vairāk nekā divkārt,” Vācijas sabiedriskajam radio skaidrojis Feifers.
