Kad liksim stentu, bet kad atteiksim? Saruna ar Viesturu Boku 5
Lielākajai universitātes klīnikai Rīgas Austrumu slimnīcai (RAS) parādā par ārstēšanu ir tūkstošiem iedzīvotāju, kuru rocība ir par mazu, lai samaksātu pat valsts noteiktos līdzmaksājumus. RAS valdes priekšsēdētāju Viesturu Boku iztaujāju par slimnīcas nākotni un pacientu iespējām šogad.
– Vai jūsu vadītās slimnīcas mediķi, kuri piedalījās veikala “Maxima” traģēdijas upuru ārstēšanā, ir saņēmuši kādu atzinību no valsts?
V. Boka: – Veselības ministrija pēc slimnīcas vadības ierosinājuma mediķiem pasniedza 26 atzinības rakstus. Šeit izglāba 11 traģēdijā cietušos jeb visus, kurus šurp atveda. Visi pacienti no Austrumu slimnīcas ir izrakstīti – viņi turpina atveseļoties ambulatori vai arī rehabilitējas sanatorijā.
Ja ņem vērā, ka ik dienas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā tiek atvesti ap 200 pacientu, 11 pacienti Austrumu slimnīcai nav nekāda katastrofa. Tiesa, mediķi parādīja milzīgu atsaucību – paši, bez kādas aicināšanas ieradās, lai strādātu savā brīvdienā. Tas apliecina, ka medicīnas darbinieku solidaritāte ar sabiedrību ir augstā līmenī.
Dzīve turpinās, un mēs nedrīkstam aizmirst svarīgus uzdevumus, kas būtu jāpaveic, ņemot vērā to, kas notika Zolitūdē. Šajā sakarībā rodas jautājums – kas tad īsti noteic slimnīcas gatavību katastrofas situācijai? Starp citu, Austrumu slimnīca ir vienīgā vieta, kur spēj nodrošināt smagu politraumu un toksikoloģiski cietušu pacientu ārstēšanu. Slimnīcai tam ir jābūt gatavai ikdienā. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgs pietiekams skaits darbinieku, aparatūras, īpaši elpināmo aparātu, kompjūtertomogrāfu, angiogrāfu utt. Gatavību lielām nelaimēm neviens nefinansē – valsts skatās tikai uz aparatūras noslogojumu. Ja reiz Austrumu slimnīca ir iekļauta valsts ārkārtas situāciju un katastrofu medicīnas plānā, tad taču vajadzētu izrēķināt, cik izmaksā slimnīcas uzturēšana gatavībā. Diemžēl šādas pozīcijas slimnīcas līgumā ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) nav vispār, jo tiek uzskatīts, ka Austrumu slimnīcai tāpat vien jābūt gatavai.
Pozitīvi ir tas, ka NVD ir uzsācis darbu pie katastrofu situācijas plānu revīzijas. Valstī ir uzkrātas medikamentu un arī aparatūras rezerves, kas paredzētas katastrofu gadījumiem. Ja nav katastrofu un nelaimju, medikamentu derīguma termiņš notek, aparatūra noveco un tā jānoraksta. Šķiet, ka pienācis pēdējais laiks mainīt domāšanu – ja ārkārtas situācijām paredzētos medikamentus un aparatūru ļautu lietot lielajos medicīnas centros, tad rezerves tiktu izmantotas lietderīgi, nevis izmestas laukā. Slimnīcas saņemtu finansiālo atbalstu caur resursiem, kas būtu viens no veidiem, kā tās varētu sagatavot ārkārtas situācijām.
– Šomēnes slimnīcas slēdza 2014. gada līgumus ar Nacionālo veselības dienestu. Parasti šis process ir abpusēju kaislību pilns. Kas notiek ar slimnieku ārstēšanai piešķirto valsts naudu Austrumu slimnīcai – vai tās būs vairāk?
– Sabiedrisko attiecību nodaļai devu uzdevumu izstudēt visus teicienus, ko pagājušajā gadā lietoja veselības politikas veidotāji par mediķu algas paaugstināšanu. Jāatzīst, ka izteicieni un solījumi bijuši bagātīgāki nekā tie eiro, kas parādījās NVD piedāvātajā līgumā. Runājām ar NVD, informējām arī savu īpašnieku Veselības ministriju, ka līgums neļaus slimnīcai sasniegt sabalansētā budžeta rezultātus, ko no tās gaida. Bet nekas cits neatlika kā līgumu noslēgt, jo citādi apstātos naudas plūsma.
Te atkal rodas pamatots jautājums: vai slimnīca ir nepieciešama tādēļ, lai sabalansētu budžetu, vai tādēļ, lai 80 tūkstoši pacientu, kas gadā šeit ārstējas, saņemtu kvalitatīvus medicīnas pakalpojumus? Viena slimnieka ārstēšanas izmaksas ir par 100 latiem lielākas, nekā valsts mums maksā, bet to neviens negrib dzirdēt un prasa sabalansētu budžetu.
– Līdz 2020. gadam veselības aprūpei plānots piešķirt 272 miljonus eiro Eiropas Savienības struktūrfondu naudas. Vai jums ir zināms, kādi būs šīs naudas sadales principi?
– Bažas rada tas, ka vienā no pēdējām prezentācijām Veselības ministrijā par fondu naudas izlietojumu tika skaidrots, ka viens no būtiskākajiem rādītājiem, ko ņems vērā, piešķirot šos līdzekļus, būs mirstība. Kad izrādīju savu pārsteigumu, jo kritēriju un indikatoru ir daudz vairāk, man centās skaidrot, ka tas esot pārspīlējums. Ja vadās no mirstības rādītāja, tad paliek tikai trīs četras problēmas, jo cilvēki lielākoties nomirst no kardioloģiskajām kaitēm, onkoloģiskām saslimšanām, traumām un satiksmes negadījumos. Mirstības cēloņu skaits ir ievērojami mazāks par tiem cēloņiem, kas ietekmē sabiedrības veselību – invaliditāti, mūža ilgumu, to, lai cilvēks atgrieztos darba vidē un palīdzētu radīt kopproduktu. Ļoti ceru, ka pie Eiropas fondu naudas sadales virzieniem nestrādās viens vai divi cilvēki, bet speciālistu loks būs krietni plašāks – tur iesaistīs klīniku vadītājus, kas vienlaikus ir arī valsts galvenie speciālisti, arī augstskolu un profesionālo asociāciju potenciāls ir pietiekami liels, lai ņemtu vērā šo viedokli.
Papildu naudas piesaistē prioritātei vajadzētu būt neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, jo tā jānodrošina pilnīgi visiem – gan nodokļa maksātājiem, gan nemaksātājiem. Bet man nav skaidrs, kā tas notiks, ja Austrumu slimnīcas neatliekamās palīdzības centrs jau kuro gadu tiek finansēts apmēram par 40% mazāk, nekā būtu nepieciešams.
– Ārsti ir sacēluši veselu protesta vētru, ka nodokļa nemaksātājiem plānveida ārstēšana būs jāsedz no savas kabatas. Vai arī jūs tur esat iesaistījies?
– Veselības aprūpes piesaiste pie nodokļa nav jauns modelis. Tas jau pastāvēja 90. gados, tikai tas nebija personificēts. No kopējā iedzīvotāju ienākuma nodokļa vairāk nekā 28% bija veselības aprūpei iezīmētā daļa, kas izrādījās nenormāli maz, lai nodrošinātu medicīnas kopējo budžetu. Pārējais bija valsts budžeta dotācija. Šobrīd jau ir tieši tas pats – iezīmētā daļa, kas atšķirībā no 90. gadiem ir personificēta, un vairāk nekā 90% budžeta dotācijas. Tas, ka mēs ar šo likumu mēģinām cilvēkus audzināt, kļūt likuma paklausīgiem nodokļu maksātājiem, ir pareizi. Tikai jautājums, vai sabiedrības virzīšana projām no ēnu ekonomikas uz nodokļu maksāšanu ir jādara tajā brīdī, kad cilvēks ir slims. Man rodas tādas mazliet ētiskas pārdomas, vai sabiedrības audzināšana un valsts budžeta fiskālo problēmu risināšana caur slimību un veselību ir tā pareizākā. Tiesa, piesaistot veselības aprūpes pieejamību nodokļa maksāšanai, parādās elementārs taisnīgums – ja cilvēks valsts budžetā neko neiemaksā, tad no medicīnas pakalpojuma groza viņam pienākas tikai neatliekamā palīdzība. Bet bez taisnīguma medicīnā ir arī vienlīdzības un solidaritātes principi, kas ir Eiropas valstu medicīnas organizācijas un finansējuma pamatā. Solidaritāte nozīmē to, ka tam, kas nokļuvis nelaimē, mēs mēģinām palīdzēt, nevis ierobežot.
