– Ir sajūta, ka daļa aktieru nav profesionāļi. 4
– Tā tas arī ir. Profesionāļi ir galveno lomu atveidotāji. Galvenā varoņa Vincenta atveidotājam, aktierim Vītautam Kaņušonim, patlaban Panevēžas teātra “Menas” mākslinieciskajam vadītājam, “Spēlmanis” ir pirmā galvenā kinoloma. Mēs īpaši meklējām tēlotājus, kuri nav pazīstami televīzijā, šovos, seriālos, lai viņu sejas neradītu nekādas ar šo izklaides žanru tēliem saistītas asociācijas. Priecājos, ka filmā daudz labu tēlu radījuši dažādu profesiju cilvēki, kuri pirmoreiz filmējušies kino. Viņi visi tika apmācīti medicīnas vidē.
– Filma aktieriem prasījusi daudz fiziskā spēka, kaut vai minūšu garajās ainās, kur Vincents jūras krastā, smagi piekauts, ejot cauri mežam, cīnās pats par savu dzīvību.
– Jā, Vītauts Kaņušonis pirms filmēšanās īpaši nodarbojās ar sportu, izmainīja visu savu ikdienas režīmu. Ja jūs būtu viņu redzējuši agrāk – nekā kopīga ar vīrieti ekrānā. Viņš novājēja par 20 kilogramiem, varētu dot padomus sievietēm, kā nomest svaru (iesmejas).
– Jūs pirmie no Baltijas nokļuvāt slavenajā Santsebastjanas festivālā. Kā tur uzņēma filmu?
– Zāle cēlās kājās, kliedza bravo, neko tādu nebijām piedzīvojuši. Mēs jau sākumā nedomājām ne par ko universālu, tikai par savu sociālo telpu – Lietuvu, Latviju, nevis Ķīnu, Maroku vai Spāniju. Bet laikam jau tā ir patiesība – ja stāsti kaut ko dziļi personisku, kļūsti interesants visai pasaulei. Bet, ja runā par visu pasauli, nebūsi interesants nevienam. Interesantākais, ka pēc seansa Marokā, kur festivāla žūriju vadīja slavenais Martins Skorsēze, pēc seansa mums nāca klāt cilvēki un teica – esat pastāstījuši par mūsu sāpēm. Biju izbrīnīts: kur Maroka un kur – Lietuva un Latvija! Laikam bijām trāpījuši kādā universālā, visiem uztaustāmā punktā. Festivālā Ķīnā, kur bija klāt Kristups Saboļus, pēc seansa sākās gandrīz vai revolūcija. Pekinas kino akadēmijā, kur bija sapulcējušies kino erudīti, pēc filmas zālē sēdēja apmēram septiņsimt cilvēku – cits smejas, cits raud, vesela eksplozija. Un interesantākais – jo tuvāk postpadomju telpa, jo skatītāji filmu uzņem nopietnāk, reālistiskāk, kaut filmā ir gana daudz ironijas. Polijā vecākas kundzes pat raudāja. Turpretim Spānijā cilvēki, skatoties šo lenti, tik ļoti nekādu kreņķi neķēra.
– Droši vien viss atkarīgs no tā, kā konkrētais cilvēks jūtas pats savā dzīvē. No vienas puses, tiešām ir smieklīgi, kā mūsdienu sabiedrībā viena bezkauņa tik vienkārši var izmest no dzīvokļa filmas galvenā varoņa kolēģi un mīļoto sievieti Ievu… Taču, ja nespēj samaksāt rēķinus, smiekli nenāk.
– Kapitālisms, kas atnāca reizē ar neatkarību, par ko esmu ļoti priecīgs, vienlaikus atbrīvoja mūsu tumšākos instinktus, kurus pārvaldīt sabiedrība vēl tikai mācās. Jo sabiedrība it kā iepotē, ka tava vērtība ir vienlīdzīga tavai bagātībai. Kazino, loterijas, televīzijas spēles, viss šis bizness ir iemācījies izmantot mūsu kaislības un loģikas sajaukumu, lai pelnītu naudu. Jā, cilvēki vienmēr ir spēlējuši un turpinās spēlēt, pat ja nežēlīgā statistika pierāda, ka uzvarēt ir tikpat kā neiespējami. Pat limonādi pērkot, mums piedāvā kaut ko laimēt. Rakstot scenāriju, Lietuvas presē parādījās publikācija par pētījumiem, ka lielākā daļa loteriju uzvarētāju dzīvi beidz traģiski. Daži nonāk cietumā, nošķirti no ģimenēm vai pazūd bez pēdām. Un mūsu filma mēģina saprast, kas notiek tad, ja viens šāds cilvēks – spēlmanis – nonāk robežsituācijā, saskaras ar dzīvību un nāvi.
