Kapitālisms atbrīvoja mūsu tumšākos instinktus. Saruna ar režisoru Ignu Joninu 4
Saruna ar pirmās lietuviešu un latviešu kopražojuma filmas “Spēlmanis” režisoru Ignu Joninu .
… Ir kaut kas misējies ar medicīnas aparātu. Tas top skaidrs pirmajos ekrāna mirkļos. Elpinot no mutes mutē, narkomānes vēmekļi nokļūst viņa rīkles galā. Taču ātrās palīdzības ārsts Vincents ir izglābis jaunās sievietes dzīvību. Viņš ir devīto reizi atzīts par labāko klīnikā, gandrīz vai paraugs, ja vien nebijusi aizraušanās ar azarta spēlēm, kurām seko parādi, to izsitēji… Un viņš izdomā totalizatoru: kurš nākamnedēļ reanimācijā nomirs? Sirds slimnieks? Grūtniece? Vai likmes jāliek tikai uz sievieti vai arī uz bērnu? Un galu galā gluži neticami spēle iziet ārpus slimnīcas vārtiem. Šo stāstu sacerējuši divi lietuvieši. Filmas režisors Igns Jonins un Viļņas Universitātes asociētais profesors, teātra speciālists, TV raidījuma vadītājs Kristups Saboļus.
Šonedēļ filmu rādīs ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā un Valmierā.
Režisora Igna Jonina darbu “Spēlmanis” Lietuva ir izvirzījusi nākamā gada ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” labākās ārzemju filmas nominācijā. Lente šopavasar saņēmusi Lietuvas kino un televīzijas balvu “Sudraba dzērve” kā gada labākā filma. Savu pasaules pirmizrādi piedzīvojusi pirms pusotra gada Santsebastjanas kinofestivālā, bet kopumā tā rādīta jau gandrīz 40 starptautiskajos festivālos un izpelnījusies vairākas godalgas, tostarp speciālo žūrijas balvu Varšavas kinofestivāla starptautiskajā konkursā.
Galvenās lomas filmā atveido lietuviešu aktieris Vītauts Kaņušonis un lietuviešu izcelsmes amerikāņu aktrise Ūna Meka, kuras tēvs ir lietuviešu trimdas režisors Jons Meks, kas tiek dēvēts par amerikāņu avangarda kino tēvu.
Kopražojumu no Latvijas puses producējis Roberts Vinovskis no filmu studijas “Lokomotīve” un no Lietuvas puses “Uljanos Kim studija”. Filmas operators ir Jānis Eglītis. Tā ir pirmā Latvijas un Lietuvas kopražojuma spēlfilma pēdējo divdesmit gadu laikā. Filma tapusi gan ar Latvijas un Lietuvas nacionālo atbalstu, gan ar Eiropas Padomes filmu atbalsta fonda “Eurimages” finansējumu. “Spēlmanis” ir režisora Igna Jonina pirmā pilnmetrāžas spēlfilma.
– Vai pašam bieži nācies būt slimnīcā kā pacientam?
I. Jonins: – Man ir trīs bērni un laiku pa laikam nākas pabūt kādā medicīnas iestādē. Kad rakstīju scenāriju šai filmai, mans dēls gulēja reanimācijā. Savulaik esmu strādājis ne vien par režisoru, scenāristu un aktieri, bet arī par celtnieku, bārmeni un uzraugu psihiatriskajā slimnīcā. Un mans kolēģis, scenārija autors, Kristups Saboļus ir strādājis ar invalīdiem Itālijā. Taču filma nekādā gadījumā nav medicīnas kritika. Ideja mums radās pirms sešiem gadiem, vēlējāmies izstāstīt stāstu par mūsu sabiedrību šodien. Esam piedzimuši padomju laikā, bet kā personības veidojāmies jau pēc neatkarības atgūšanas. Un šī apokalipse atstājusi sekas mūsu smadzenēs joprojām.
– Filma ir provokācija vai arī balstīta patiesos notikumos?
– Stāsts ir pilnībā izdomāts. Sižetu meklējām divus gadus. Ar Kristupu ļoti daudz laika pavadījām hospitāļos, klīnikās, reanimācijā, lai stāsts uz ekrāna izskatītos maksimāli reāls. Taču, kad festivālā Polijā, kur saņēmām žūrijas godalgu, vaicāja, kādēļ neuzņēmām dokumentālu filmu, biju pat mazliet šokēts. Taču nē, filmā nav neviena dokumentāla kadra, viss ar medicīnu saistītais ir inscenējums. Uz ekrāna nav nevienas īstas nāves ainas operācijas laikā. Tas viss ir spēle. Taču filmēšanas laikā bija klāt profesionāļi mediķi, konsultanti un padomdevēji. Filma ir par robežu, kur beidzas morāle un sākas kaut kas cits, robeža starp dzīvību un nāvi. Un mēs meklējām vidi, kur dzīvības un nāves robeža ir tik tuvu. Tieši tādēļ parādījās ātrā palīdzība.
– Ja situācija ir nereāla, kā radās ideja par ātrās palīdzības mediķu totalizatoru ar likmēm uz cilvēka dzīvību?
– Kristupa Saboļus draugi dzīvoja Itālijā un tur joka pēc spēlē tādu savdabīgu spēli. Uz pasaulē pazīstamiem cilvēkiem, kuriem ir atkarība no alkohola, narkotikām vai kuri vienkārši vētraini uzdzīvo. Dzeltenā prese šīs lietas tik labprāt apsūkā, un cilvēki baudkāri lasa un tad liek likmes, kurš no slavenībām… teiksim tā, saslims. Tāda maza spēlīte. Kad mēs rakstījām scenāriju, redzējām poļu filmu, kur ātrās palīdzības mediķi pacientiem dod zāles nevis dzīvības glābšanai, bet… pavisam ko citu, jo dakterīšiem ir izdevīgs līgums ar morgu. Redz, mūsu filma ir tikai ziediņi, neesam tik asinskārīgi (pasmaida).
