Kad lielgabali ieskandināja Līgo 0
Jaunās, 1918. gada novembrī dibinātās, Latvijas valsts veidošanās bija grūta: valsts teritorija bija izpostīta Pirmajā pasaules karā, daudzi tūkstoši iedzīvotāju atradās bēgļu gaitās Krievijā, pašā Latvijas teritorijā reālā vara atradās vācu militāro un civilo okupācijas iestāžu rokās. Nebija arī savas armijas, kas varētu aizkavēt no austrumiem strauji uzbrūkošo Krievijas sarkano armiju.
Lai glābtu situāciju, Latvijas Pagaidu valdība slēdza līgumu ar Vāciju par kopēja karaspēka formēšanu, kuru nosauca par landesvēru un ko bija paredzēts formēt pēc nacionālā principa. Taču steigā saformētās un nepilnīgi apbruņotās vienības nespēja aizkavēt lielinieku karaspēku, kura kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni.
No šejienes sākās mūsu valsts atbrīvošana no lieliniekiem, kuri pēc 3. marta pretlieliniecisko spēku ofensīvas sākšanās sāka atkāpties Rīgas virzienā.
Latvijas Pagaidu valdība nolēma sākt Latvijas atbrīvošanu arī no Igaunijas teritorijas. Politiskā situācija mūsu ziemeļu kaimiņvalstī bija krietni labāka: zaudējumi pasaules karā bija mazāki, valstiskā neatkarība tika proklamēta 1918. gada sākumā, līdz ar to Igaunijas armiju jau varēja uzskatīt par izveidojušos un kaujasspējīgu. Somijas atbalstītas, igauņu nacionālās armijas vienības līdz 1919. gada janvārim bija iztīrījušas savas valsts teritoriju no lielinieku karaspēka.
1919. gada 7. janvārī no Liepājas uz Rēveli (tag. Tallinu) izbrauca kapteinis Jorģis Zemitāns – Latvijas Pagaidu valdības ieceltais militārais pārstāvis Igaunijā. Viņš Latvijas valdības vārdā panāca vienošanos ar Igaunijas armijas pavēlniecību par latviešu karaspēka vienību formēšanu no Igaunijas teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem. Igaunijas valdība bija ar mieru palīdzēt latviešiem ar militārajiem materiāliem. Tērbatā (tag. Tartu) tika saformēts 1. Valmieras kājnieku pulks un sākta 2. Cēsu kājnieku pulka formēšana.
Tas lika pamatus Ziemeļlatvijas brigādei, kura operatīvā ziņā pakļāvās Igaunijas armijas 2. divīzijas komandierim.
Galvenās Igaunijas armijas cīņas pret lieliniekiem Latvijas teritorijā norisinājās Vidzemē. Karadarbība pret sarkano armiju Igaunijā izvērsās sekmīga. Padzinis lieliniekus no Tallinas pievārtes, Igaunijas karaspēks sāka ofensīvu dienvidu virzienā. Igauņu 2. divīzijas daļas 8. janvārī ieņēma Meizakilu un Tervu, nonākot tiešā Latvijas robežas tuvumā. 19. janvārī tika atbrīvota Rūjiena, 1. februārī – Valka. 4. februārī, ieņemot Pečorus, igauņu rokās nonāca arī stratēģiski svarīgais Valkas–Pečoru dzelzceļš, kas lielā mērā atviegloja Dienvidigaunijas galīgo atbrīvošanu no lieliniekiem.
Nākamajās dienās Igaunijas armija turpināja uzbrukumu, nolūkā sasniegt Ainažu, Sedas upes, Strenču dzelzceļa stacijas, Apes dzelzceļa stacijas, Izborskas līniju, bet tas izdevās tikai daļēji ienaidnieka sīvās pretestības un pretuzbrukumu dēļ. Tā kā ar samērā nelieliem Igaunijas armijas spēkiem nebija iespējams ieņemt nepārtrauktu fronti, tad visu februāri šeit norisinājās manevrēšanas karš ar mainīgām sekmēm.
Sadarbība ar igauņiem
Tā kā no lieliniekiem atbrīvotajos Ziemeļlatvijas apgabalos dibinājās K. Ulmaņa Pagaidu valdības jurisdikcija, bija nepieciešams noskaidrot attiecības ar Igaunijas militārajām iestādēm, sadalot atbildību latviešu apdzīvotajā Vidzemes daļā. Attiecības regulējoša dokumenta parakstīšanu paātrināja arī Latvijas pārstāvju lūgums pēc Igaunijas atbalsta savu karaspēka vienību veidošanā.
18. februārī J. Ramans un J. Zemitāns Latvijas Pagaidu valdības vārdā parakstīja līgumu ar Igaunijas valdību. Līgumā reizē ar vienošanos par latviešu bruņoto formējumu uzstādīšanu, apbruņošanu un apgādi bija leģitimēta Igaunijas bruņoto spēku atrašanās Latvijas Republikas teritorijā. Līgumu Latvijas Pagaidu valdība vēlāk neatzina, kā argumentu izmantojot atrunu, ka J. Ramanam un J. Zemitānam nebija pilnvaru slēgt līgumu uz Latvijas teritorijas rēķina, jo šis līgums paredzēja iespēju Igaunijai nākotnē pretendēt uz daļu no Latvijas teritorijas.
Igaunijas karaspēka darbība Latvijas teritorijā aktivizējās 1919. gada maijā. Tiesa, lielinieki 25. aprīlī atkārtoti ieņēma Rūjienu un igauņiem izdevās to atgūt tikai 1. maijā. 24. maijā tika ieņemta Izborska, 25. maijā – Ainaži, 26. maijā Igaunijas armijas 3. divīzija ģenerālmajora Ernesta Pēdera vadībā ieņēma Valmieru, Strenčus un Salacgrīvu. Maija beigās Igaunijas karaspēks un tā sastāvā karojošās Ziemeļlatvijas brigādes vienības sasniedza Gaujas lejteci.
Bet lielinieki nebija vienīgais ienaidnieks, pret kuru bija jācīnās igauņu un latviešu spēkiem Latvijas teritorijā.
Vācu karaspēks un vietējo vācbaltiešu militārie formējumi (Baltijas vācu landesvērs) ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā, kas sākumā kopā ar Jāņa Baloža komandēto Latviešu atsevišķo brigādi cīnījās pret lieliniekiem, Latviju vēlējās redzēt kā vāciski orientētu zemi.
Lai realizētu savus ekspansionistiskos plānus, 1919. gada 16. aprīlī vācieši Liepājā veica valsts apvērsumu, padzenot K. Ulmaņa valdības ministrus, kuri paglābās britu karakuģu aizsegā uz Liepājas ostas reidā stāvošā tvaikoņa “Saratov” klāja. Tās vietā vācieši iecēla sev paklausīgu valdību rakstnieka un mācītāja Andrieva Niedras vadībā. Ziemeļlatvijas brigādes vienības un Igaunijas armijas vadība Vidzemē neatzina šo valdību. Nebija ilgi jāgaida līdz atklātai konfrontācijai…
Konfrontācija pie Cēsīm
1919. gada 22. maijā no lieliniekiem atbrīvoja Rīgu, un Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība bēga uz Latgali, jo apvienotie igauņu–latviešu spēki jau bija atbrīvojuši Ziemeļlatvijas pierobežu no lieliniekiem un, sākot no Ainažiem, Rūjienas, Valkas un Alūksnes, caur Valmieru virzījās uz Cēsīm. 1. jūnijā pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa komandētais 2. Cēsu kājnieku pulks ienāca Cēsīs. Likās, ka gan Ziemeļlatvijas brigādei, igauņiem, landesvēram, gan arī Baloža “dienvidniekiem” bija viens mērķis – turpināt cīņu ar lieliniekiem un padzīt tos no Latvijas.
Tomēr Baltijas vācu landesvērs un no Latvijā dislocētā vācu armijas 6. rezerves korpusa brīvprātīgajiem saformētā Dzelzsdivīzija tā vietā, lai virzītos no Rīgas uz austrumiem un vajātu lieliniekus, pagriezās uz ziemeļiem – pret apvienotajiem igauņu–latviešu spēkiem Vidzemē.
Vācu ģenerālis R. fon der Golcs plānoja ne tikai likvidēt neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valstis, bet arī doties uz Petrogradu, lai atjaunotu Krievijas monarhiju un vēlāk revanšētos sabiedroto valstīm par Vācijas sakāvi Pirmajā pasaules karā.
2. jūnijā vācu spēki iebrauca Ieriķu stacijā un pieprasīja brīvu ceļu uz Cēsīm. Ziemeļlatvijas brigādes daļas saziņā ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Johanu Laidoneru atteicās vāciešus ielaist Cēsīs.
5. jūnijā starp Cēsīm un Ieriķiem vācieši uzbruka igauņu bruņuvilcienam. Tā sākās Cēsu kaujas.
6. jūnijā plkst. 3 no rīta landesvērs pārgāja straujā uzbrukumā, kuru atbalstīja artilērija. Septiņus kilometrus plato fronti nācās aizstāvēt 2. Cēsu kājnieku pulka trim nepilnīgi apmācītām un vāji apbruņotām rotām, no kurām viena bija Skolnieku rota: 16–20 gadus veci zēni.
Skolēni dodas kaujā
1919. gada 26. maijā Igaunijas armijas 6. kājnieku pulka daļas ieņēma Valmieras pilsētu, kuru lielinieku karaspēks bija atstājis. Igaunijas karaspēka vienības sastāvā bija arī no igauņu ģimnāzistiem brīvprātīgajiem saformētā Skolnieku rota. Tas pamudināja Valmieras un tās apkārtnes skolu jaunatni rīkoties līdzīgi – stāties savas dzimtenes aizstāvju rindās. 30. maijā, kad Valmierā ieradās Igaunijas armijas operatīvajā pakļautībā esošā Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulka daļas pulka komandiera kopveža (pulkvežleitnanta) Krišjāņa Berķa vadībā, vietējā sabiedrībā jau bija nobriedusi doma pie pulka izveidot īpašu karaspēka vienību tikai no vispārizglītojošo mācību iestāžu vecāko klašu audzēkņiem.
Jūnija pirmajās dienās Valmierā pieteicās ap 70 vecāko klašu skolēnu un arī viņu vienaudžu, kuri skolas neapmeklēja, toties uz vispārējā patriotiskā noskaņu viļņa bija gatavi dot savu ieguldījumu cīņās pret vāciešiem.
Par valmieriešu ierosmi dibināt no brīvprātīgiem skolu vecāko klašu audzēkņiem savu vienību uzzināja arī Cēsīs, kur ap 40 vietējo skolu audzēkņu apvienojās grupā un virsleitnanta Gustava Grīna vadībā sāka militārās apmācības, cik tas vietējos apstākļos bija iespējams. Valmieras un Cēsu skolnieku iniciatīvu aktīvi atbalstīja gan Valmieras reālskolas direktors Ludvigs Adamovičs, gan Cēsu reālskolas vadītājs Longins Ausējs. Kā pirmais brīvprātīgi pieteicās vietējās reālskolas audzēknis Aleksandrs Liepiņš, bet iniciators un iedvesmotājs Skolnieku rotas izveidei bija vingrošanas skolotājs, vēlākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Lukstiņš.
Valmieras un Cēsu jauniešu apvienošanās notika 5. jūnijā Cēsīs, vietējās proģimnāzijas telpās.
“Mums izdeva šautenes un patronas.
Kādā sētmalē atradu krievu zaldātu vecu katliņu, to rūpīgi nospodrināju un izmazgāju. Šautene bija jauna un peldēja vazelīnā. Bez lupatām tādu notīrīt – īsts pārbaudījums.
Bijām gatavi karavīri, gan gluži neapmācīti. Kazarmām mums atvēlēja Cēsu proģimnāzijas telpas. Sarakstā alfabēta kārtībā biju pirmais, tādēļ jau pirmajā diennaktī tiku norīkots par rotas dežurantu. [..] Nākamajā dienā ieradās rotas komandieris un nokomandēja stāties, lai ietu uz staciju sagaidīt atbraukušos Valmieras skolniekus. Šo priecīgo papildinājumu sastapām jau ceļā. Apvienojāmies un, tautas dziesmas dziedādami, pārnācām kazarmās. Kad arī valmierieši saņēma šautenes, rotas komandieris atkal deva pavēli stāties. Bataljona komandieris kapteinis Veidemanis (vēlāk krita kaujā) mūs uzrunāja, ka šaut mēs iemācīšoties, šaujot tieši mērķī, t. i., baronos.
Manuprāt, tajā brīdī mēs ne visai apzinājāmies, cik patiesi tas ir, jo nebijām vēl īsteni iejutušies jaunos apstākļos.
Tāpat nedomājām, ka šaus arī uz mums. Un ka tas būs vēl šajā pašā diennaktī . [..] Salīdzinājumā ar igauņu karavīriem izskatījāmies diezgan nožēlojami. Igauņu vairākums – spēku briedumā, labi apģērbti. Mūsu rindās pusaugu jaunekļi, pat 16 gadus veci zēni. Mūsējie katrs savās privātdrēbēs. Kopīga ar igauņiem mums bija sajūsma, ka beidzot kaujam savu simtgadīgo ienaidnieku. Vājākajiem uzsaucām, lai turas, jo citādi barons prasīs tēvam renti maksāt. Bija starp mums arī pārliecināti sociāldemokrāti, pat komunisti,” vēlāk savās atmiņās rakstīja Skolnieku rotas karavīrs Oskars Alks.
Skolniekus, kopskaitā 108 cilvēkus, ieskaitīja 2. Cēsu kājnieku pulka 8. rotā, kuru sāka dēvēt par Skolnieku rotu. Paredzēja, ka jau nākamajā dienā sāksies militārās apmācības, taču sarežģītā militāri stratēģiskā situācija diktēja savus noteikumus. Jau pirmajā naktī (t. i., no 5. uz 6. jūniju) dažus rotas karavīrus piekomandēja Igaunijas armijas bruņotajam vilcienam kā vietējās apkārtnes pazinējus. Pārējiem jau no rīta bija dota pavēle iziet uz fronti Mācītājmuižas–Meijermuižas iecirknī, jo vācieši bija sākuši uzbrukumu.
Pēc sīvām kaujām igauņu un latviešu karaspēka daļas tomēr bija spiestas atstāt Cēsis un atkāpties Liepas (Lodes) un Raunas virzienā. 8. jūnijā pienākušās igauņu daļas sāka pretuzbrukumu, kas neizdevās. 9. jūnijā vācu sāktais uzbrukums Raunas tiltam arī bija nesekmīgs.
“Landesvēra jātnieku avangards jau esot izgājis cauri Straupes un Stalbes muižām Cēsu virzienā. Tas pa ceļam nošaujot cilvēkus, kurus sastopot kareivju apģērbos. Bet šādos apģērbos toreiz staigāja varbūt katrs otrais vīrietis, kas, tikko no kara pārnākuši, nēsāja savas kara atliekas, jo privātie apģērbi bija liels dārgums un daudziem to nemaz nebija,” savās atmiņās rakstīja vēlākais Latvijas Pašvaldību departamenta direktors Gothards Ādolfs Caucis.
Jāņus togad nesvinēja
10. jūnijā karojošās puses noslēdza pamieru līdz 19. jūnijam. Šajā laikā pie Cēsīm pienāca igauņu armijas 3. divīzijas daļas, kuras vēlāk ņēma aktīvu dalību turpmākajās kaujās. 19. jūnijā R. fon der Golcs pavēlēja sākt uzbrukumu apvienotajiem igauņu–latviešu spēkiem.
Trīs dienas turpinājās sīvas cīņas pie Raunas tilta, Lodes stacijas un Liepas muižas.
Galveno cīņas smagumu uz saviem pleciem iznesa igauņu karavīri un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulks.
22. jūnijā apvienotie igauņu–latviešu spēki deva triecienu vācu karaspēkam, atbrīvojot Cēsis, Siguldu un Inčukalnu. Vācu karaspēks bija sakauts un atkāpās. Jāņus togad Cēsu apkārtnē nesvinēja.
“Tā bija Līgo diena. Mūsu prieki bija trīskārtēji: pirmkārt – pašu uzvara, otrkārt – Cēsu uzvara, treškārt – Līgo svētki.
Taču laiks bija par īsu un nogurums par lielu, lai vakarā ar vaiņagotām galvām gavilētu pie Jāņu ugunskuriem. Arī sieru un miestiņu nevarējām pakārot. Bet gan varēja ar putekļus noskalot un Līgo dziesmu vietā noklausīties lielgabalu dimdā nu jau mūsu galvaspilsētas – Rīgas – tuvumā,” vēlāk atcerējās G. A. Caucis.
Uzvara nebūtu iespējama bez Igaunijas karaspēka līdzdalības kaujās un lielā atbalsta Ziemeļlatvijas brigādes tapšanā. Katru dienu “ziemeļniekos” iestājās jauni brīvprātīgie. Vidzemes atbrīvošanas cīņu noslēgumā Ziemeļlatvijas brigādē bija 12 000 cilvēku. Tas bija liels spēks, ko, par spīti nelabvēlīgajiem ap-stākļiem, dažos mēnešos brigādes vadība bija paguvusi noorganizēt un apvienot kaujas vienībās. Šāds spēks kopā ar igauņu armiju varēja pilnīgi satriekt un iznīcināt vācu karaspēku, taču sabiedroto interesēs bija izmantot to cīņai pret lieliniekiem. Pēc sabiedroto prasības igauņu–latviešu karaspēks apstājās Mazās Juglas upes pozīcijās.
Strazdumuižas pamiers
3. jūlijā Rīgas pievārtē Juglas rajona Strazdumuižā parakstīja pamiera līgumu starp abām karojošajām pusēm. Pamiera parakstīšanā kā vidutāji iestājās sabiedroto militāro misiju Latvijā pārstāvji, jo Rietumu lielvalstu plānos neietilpa Baltijas vācu landesvēra un Latvijā dislocētā vācu armijas 6. rezerves korpusa pilnīga sakaušana – šos spēkus sabiedrotie gribēja izmantot cīņā pret Padomju Krieviju.
Tomēr ar pamieru vācu karaspēkam bija jāatstāj Rīga un jāpārdislocējas uz Kurzemi, savukārt Baltijas vācu landesvēru bija paredzēts pārformēt, atvaļinot no tā visus Vācijas pavalstniekus un atstājot tikai Latvijas pilsoņus, pēc kā pārdislocēt landesvēru un lielinieku fronti Latgalē.
Tomēr pēc sabiedroto valstu uzstājīgas prasības Strazdumuižas pamierā iekļāva nosacījumu, ka Igaunijas karaspēks apstājas pie Mazās Juglas upes līnijas, tādējādi aizliedzot faktiskajiem uzvarētājiem Cēsu kaujās (jeb Landesvēra karā, kā šos notikumus dēvē Igaunijā) iesoļot atbrīvotajā Rīgā, sabiedrotie gribēja nodrošināties pret varbūtējiem mēģinājumiem atjaunot karadarbību starp vācu un igauņu karaspēku, taču Igaunijas armijas virspavēlnieks J. Laidoners par šo faktu bija ļoti aizvainots…
6. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādes daļas, iedzīvotāju jūsmīgi sveiktas, iegāja Rīgā. 8. jūlijā, gavilējošas tautas sveikta, no Liepājas Rīgā ar kuģi “Saratov” atgriezās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība.
Pēc Cēsu kaujām Latvijas teritorijā iestājās vairākus mēnešus relatīva miera periods, kad lielāka mēroga karadarbība nenotika.
Šo laiku Latvijas Pagaidu valdība izmantoja, lai sakārtotu savus bruņotos formējumus. 1919. gada 10. jūlijā latviešu karaspēka vienības tika apvienotas Latvijas armijā. Armijā iekļāva Ziemeļlatvijas brigādi un Atsevišķo latviešu brigādi, pārveidojot tās par divīzijām (attiecīgi Vidzemes un Kurzemes divīzija). Sāka veidot arī trešo – Latgales divīziju. Latvijas armijas sastāvā saskaņā ar Strazdumuižas pamieru iekļāva arī pārformēto landesvēru kā “Latvijas vācu zemessargus”.
