Kad Latvijai būs ko teikt 0
Saruna ar vides objekta “Pieminekļu kari” koncepcijas autoru, tēlnieku Aigaru Bikši
Rīga visos gadsimtos bijusi krustcelēs. Katra vara sevi apliecinājusi un iemūžinājusi, aiz sevis atstājot pieminekļus kā savas esības lieciniekus. Krustceles starp Brīvības ielu un Elizabetes ielu, ko līdz Latvijas neatkarības atgūšanai aizņēma Ļeņina piemineklis, kļūs par platformu pilsētvides objektam ar nosaukumu “Pieminekļu kari”. No vienota podesta katrs īpašā liftā pa kārtai gaisā tiks pacelti četri “pieminekļi” kā Krievijas, Vācijas, Zviedrijas un Polijas kādreizējās varas un ietekmes raksturotāji Latvijā. Norise iekļauta Rīgas kā Eiropas galvaspilsētas programmā tematiskajā līnijā “Brīvības iela”. “Pieminekļu karus” atklās 27. martā vienos dienā un tie būs aplūkojami līdz oktobra nogalei. Pieminekļu jeb ideju karu konceptuālos rāmjos ielicis viens no ievērojamākajiem tēlniekiem Latvijā Aigars Bikše.
*
– Mazotnē trolejbusā šķērsojot Brīvības un Elizabetes ielas krustceles, pavaicāju mammai – kāpēc tas onkulis visu laiku tur paceltu roku, vai grib, lai trolejbuss apstājas? Kuš, kuš, tiku apklusināta. Bērna nevainīgā neizpratne varēja tikt iztulkota kā varas simbola tīša izsmiešana.
Aigars Bikše: – Dubultos stāvēja milzīgs Ļeņina piemineklis. Reiz es, Jūrmalas 1. vidusskolas 4. klases puika sev kā visumā paklausīgam zēnam pilnīgi neraksturīgi aizgāju no svinīga pasākuma postamenta pakājē. Mani bāra visas skolas ierindas priekšā. Jutos šausmīgi nelaimīgs.
– Tātad vietā, kur reiz stāvēja Ļeņina piemineklis, pēc monumenta aizvākšanas Ziemassvētkos mirdz eglīte, nupat aizvadītajos Dziesmu svētkos vizēja sidraba birzs…
– … Atjaunotās Latvijas laikā vairākas reizes tika mēģināts runāt par pieminekli Konstantīnam Čakstem, vīram, kurš milzīgu impēriju cīņā spēja pieteikt savu valsti, taču parādoties neskaidras izcelsmes naudai, tā teikt, no netīra avota tīra upe neiztecēs…
– Parīt vienos dienā Elizabetes un Brīvības ielas krustcelēs atklās vides objektu ar daudznozīmīgu nosaukumu “Pieminekļu kari”. Par kādām cīņām būs runa?
– Lielās, monumentālās skulptūras vienmēr atspoguļojušas kādu dominējošu ideju sabiedrībā. Līdzās Eiropas sabiedrībā dažādos laikos valdījušu ideju atklāsmei veidojām stāstu par četru valstu kādreizēju klātbūtni mūsu zemē.
Esam izvēlējušies četrus darbus, kuriem izgatavojām kopijas. Pirmais ir 15. gadsimta ļoti skaista koka skulptūra no Kuģniecības muzeja “Jaunava Marija ar bērnu”. Tā runā par kristietību kā vērtību un Poliju. Jo poļi joprojām zināmi kā lielākie katoļi un kristieši Eiropā. Kā zināms, Eiropā kristietības ekspansija virzījusies kā no Rietumiem uz Austrumiem, tā otrādi. Kad Latvijā nāca iekšā rietumu kristietība, Latgalē jau bija pacēlušās pareizticīgo baznīcas.
Otra ideja saistās ar nacionālismu un Vāciju. Ideja par nacionālu valsti, uz kuras pamata apvienoties, ir samērā jauna, tikai 150 gadus veca. Tās atainošanai esam izvēlējušies Kārļa Gustava Mencela skulptūru “Vilhelms I”, kura atrodas Berlīnē Grunvaldes tornī. Šis kungs ir ne tikai nacionālisma simbols, bet ar Latviju saistīts ļoti tieši. Tieši Vilhelma I vadībā Pirmā pasaules kara laikā vācu karaspēks ieņēma Rīgu, tolaik vienu no lielākajām Krievijas industriālajām pilsētām. Un Vilhelms I pats ieradās Rīgā pieņemt vācu armijas parādi.
Krievijas raksturošanai caur revolūciju esam izvēlējušies Gustava Kluča darbu, kurš patlaban Nacionālajā muzejā sastopams tikai kā zīmējums ar zināmo nosaukumu “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Taču vēl Ļeņina laikā tas tika izstrādāts kā vides objekts Komunistiskās partijas kongresam Maskavā. Pats Gustavs Klucis ir ļoti interesants personāžs. Latviešu izcelsmes vīrs, kurš vienmēr teicis, ka ir krievs. Patīk mums tas vai nē, bet tā dižais mākslinieks apgalvojis. Tā viņš jutās. Saistība ar revolūciju likās interesanta arī tādēļ, ka Rīgas fabrikās izaugusī jaunā proletariāta šķira ārkārtīgi atbalstīja Ļeņinu un visas tolaiku idejas. Runa nav tikai par marksistisko revolūciju, bet arī industriālo, par procesiem, kas mainīja cilvēku pasaules uztveri. Tās visas, protams, ir mūsu interpretācijas. Domājot un meklējot caur ko atklāt Zviedriju un ideju par atvērto, sajaukto, globālo pasauli, interneta veikalā ieraudzīju bildi ar melnādainu Bārbiju zviedru tautastērpā, kura, arī zīmīgi, bija aizceļojusi uz Vāciju. Šī “darba” autors ir nezināms. Ar Lelli Bārbiju gribam atklāt globālās kultūras un ekonomikas visuresošo klātbūtni, arī amerikāņu kultūras lielo spiedienu un intervenci. Katru dienu skatāmies televīzijā amerikāņu ražojumus, Holivudas filmas iekarojušas mūsu kinoekrānus… Zviedrija pēc Otrā pasaules kara bijusi atvērta valsts imigrantiem. Šajā atvērtībā zviedri redz lielus plusus un iespējas. Melnādainā Bārbija ir kā stāsts arī par globālās sabiedrības attiecībām ar vietējām kultūras saknēm. Šie ārkārtīgi bieži vien paradoksālie savienojumi nav uzlūkojami melnbaltās krāsās tikai ar plusa vai mīnusa zīmi. Latvijā taču arī dzīvo melnādains puisis, afrolatvietis, kas dejo Dziesmu un deju svētkos.
Kluča darba kopiju izgatavoja Uģis Gailis, lielisks dizainers, pārējās trīs – Inese Valtere, tēlniece, laba plastiķe un viņas kolēģis no Lietuvas Donāts Mackuss, arī labs plastiķis, kurš savulaik strādājis Kauņā bronzas lietuvē. Izņemot Bārbiju, pārējo trīs skulptūru kopijas apgleznoja gleznotāja Jana Briķe. Skulptūras citu pēc citas pa kārtai, uz dažām minūtēm gaisā pacels četri lifti. Droši vien, kad viss būs gatavs, iepriekšējā naktī skatīsimies un skaitļosim, cik ilgi katru skulptūru turēt paceltu, jo cilvēks, pienācis pie postamenta, taču gribēs aplūkot visas četras, kas arī nepieciešams idejas kopējai uztverei. Otrā pusē postamentam ekrānā varēs lasīt vizuālu stāstu par Latvijas zemei pāri gājušām četru valstu varām un ar to saistītajām personībām. Piemēram, viens no Polijas prezidentiem savulaik mācījies Jelgavā, tieši zviedru laikā Latvijā tika atvērtas pirmās zemnieku skolas. Tāpat kā latviešu dzīslās rit poļu, zviedru, krievu un vācu asinis, tikpat daudzkārtaina un daudzslāņaina veidojusies arī latviešu pasaules uztvere.
– Sabiedrībā vienmēr uzšķiļas strīdi – novākt pieminekli, piemēram, monumentu Pārdaugavā kā svešas varas simbolu, vai saglabāt mākslinieciskās vērtības dēļ?
– Manuprāt, cilvēkam veselīgi pieņemt ar viņu reiz notikušo. Jebkura pieredze ir laba pieredze. Lai atceramies drausmīgos notikumus, kad Afganistānā talibi uzspridzināja tūkstoš gadus vecus budas pieminekļus. To kultūrvēsturisko un māksliniecisko vērtību es nekādi nevēlētos salīdzināt ar Uzvaras pieminekli, taču man kā tēlniekam būtu žēl iznīcināt cita profesionāļa radīto. Un vai valstij, kura divdesmit gados nav uzbūvējusi neko ne uz pusi tik lielu savu vērtību apliecināšanai, labākais un prātīgākais būtu vērsties pret kaut ko jau esošu? Atšķirībā no nepārprotami vienas, vairs neesošas valsts ideoloģijas nesēja Ļeņina pieminekļa, kura aizvākšanu uzskatu par pareizu, monuments Pārdaugavā manā skatījumā simbolizē Otrā pasaules kara beigas. Tas būtībā ir brīnišķīgs notikums, pēc kura sākās, jā, kaut okupācijā, taču mierīgāka dzīve. Tūkstošiem cilvēku cits uz citu vairs nešāva. Nav pareizi latviešiem uzlūkot šo pieminekli kā ļaunuma simbolu. Šāda attieksme lej ūdeni tikai uz to impēriski runājošo un domājošo dzirnavām, kuri grib redzēt monumentu Pārdaugavā kā svešuma un viņu simbolu mūsu zemē. Bet latvieši, kurus ar varu paņēma Sarkanajā armijā, cīnījās ar domu, ka no savas zemes padzen hitleriskās Vācijas karaspēku. Varbūt vairāk par pašu pieminekli patiesībā uztrauc ar Georga lentītēm rotātās norises tā pakājē 9. maijā. Uztrauc nevis tie, kuri piemin varonīgos fašisma uzvarētājus, bet gan tie, kas neieredz manu kultūru un apšauba mūsu valsts pastāvēšanu. Es šādu attieksmi skaidrotu ar personiskas nepilnvērtības kompleksu, kas cilvēkam liek pieslieties kaut kam liekam un varenam. Piemēram, pasaulē slavenai futbola komandai. Pats nevari paskriet, sēdi liels un milzīgs pie televizora, bet tu esi lielas futbola komandas fans un tāpēc foršs džeks! Pārraidē no Krimas televīzijā varēja redzēt melnīgsnējo puisi no Latgales, krievu impērijas milzīgu piekritēju. Cilvēkā ir kaut kāds iekšējs milzīgs tukšums, tāpēc viņš sevi grib izjust kā kaut kam lielam, teiksim, milzu impērijai piederīgu – lūk, tas varenais esmu arī es! Šādi ļaudis arī ir cilvēki un izturēties pret viņiem kā ļaundariem nozīmē vēl vairāk dzīt kompleksu virzienā. Es negribētu viņus redzēt kā ienaidniekus tikai tādēļ, ka viņi ir nelaimīgi, maldināti un apmaldījušies cilvēki. Ģeopolitiskie veidojumi ir struktūras, kas plūst, mainās. Uz lietām var paskatīties arī tā – jebkuri likumīgie pēdējie konkrētās teritorijas īpašnieki ir arī pēdējie tās “okupanti”. Arī latvieši taču kādreiz šeit ienākuši un kādam šīs zemes atņēmuši…
– Bet katrai tautai atskaites punkts ir izveidotā nacionālā valsts.
– Vienu vēsturi skolā māca Latvijā, otru Polijā, trešo Krievijā, kura kā impērija jūtas zaudējusi savos senos iekarojumus. Un galvenais arguments ir šāds – kam spēks, tam taisnība. Un runa jau nav tikai par fizisku spēku vien. Un mirklī, kad vaļa ir dusmām, ka neesi ilgi bijis kārtīgi brīvs, uz režīma pieminekli nespēj lūkoties kā uz kultūrvēsturisku vērtību, bet tikai kā novācamu kaitīgās ideoloģijas reklāmas objektu. Ja aizbrauktu uz Franciju un visi karaļi luiji, kuri cirtuši galvas, būtu pazuduši no pilsētas – par kādām mākslas vērtībām varētu priecāties? Starp citu, nesen Francijā kolēģa darbnīcā redzēju skulptūru ar revolūcijas laikā nocirstu galvu. To kultūrvēsturisko aspektu jau cilvēks ierauga vēlāk. Esmu priecīgs Londonā Britu muzejā apskatot milzīgos, spārnotos vēršus, kuri toreizējiem valdniekiem šķita vienaldzīgi un labākajā gadījumā viņi šīs figūras varēja saskaldīt un izmantot šķūnīša būvniecībai. Briti mākslas darbus novērtēja un veda uz Eiropu. Nesen amerikānis Klūnijs esot izteicies, ka britiem viss “salaupītais” būtu jāatdod Grieķijai, bet vai tādā gadījumā amerikāņiem sava zeme nebūtu jāatdod indiāņiem?
– Lietuvā ir parks, kur aplūkojami dažnedažādi no malu malām savesti ļeņinekļi…
– Vērtīgi, jo visi artefakti ir interesanti. Ja skatāmies uz Čingishana laika kareivju zelta rotājumiem, apbrīnojam tolaiku amatnieku talanta radīto mākslas darbu un nedomājam par asiņainām armijām, kas noslīcināja miljoniem cilvēku un iznīcināja tūkstošiem pilsētu. No šāda viedokļa visus tos zelta rotājumus vajadzētu sabradāt un pārkausēt.
– Vides objekts “Pieminekļu kari” par dažādu ideju un varu atstāto ietekmi uz Latviju ļaus domāt līdz oktobra beigām. Ja jums kā tēlniekam un Latvijas pilsonim vaicātu – vai nebūtu pienācis laiks ar ko paliekošu aizstāt šo Elizabetes un Brīvības ielas krustceļu pašreizējo tukšumu?
– Tēlniecība un monumentālā skulptūra rodas tad, ja jums ir par ko runāt, ir ko teikt. Piemēram, Uzvaras kolonna un Pētera I monuments ir spilgtākie liecinieki Krievijas vēlmei vēstīt pasaulei par sevi impērijasprāt to labāko – savu varenumu, plašumu, spēku. Dzimstot Latvijas valstij, radās Brīvības piemineklis, Brāļu kapi. Skaidrs, ka Latvijas valstij bija ideja, ko vēstīt pasaulei – ienākusi jauna, latviešu dibināta valsts, kura spēj šo domu materializēt monumentālos mākslas darbos. Arī Padomju Savienības laikā tapa daudz monumentālās tēlniecības, jo bija ideja, mērķis runāt par kopīgām, savienības izpratnē nozīmīgām idejām. Bet vai šobrīd mums kā Latvijai globālās pasaules kontekstā ir īsti ko teikt? Kas būtu liekams līdzās jau starpkaru Latvijas laikā dzimušajai neatkarības idejai? Kas ir mūsu šodienas galvenās vērtības, kas mums ir svarīgākais? Ja cilvēkam nav ko teikt, labāk lai klusē nekā runā muļķības. To pašu var attiecināt arī uz valsti. Bet es tomēr ceru, pienāks brīdis, kad lielo, kopīgo ideju atradīsim, sapratīsim to un spēsim formulēt arī vizuāli, monumentāli attēlojamus mērķus.
Uzziņa
Aigars Bikše
Spilgtākie darbi:
2003. – mākslas objekts “Vai Rīga jau gatava” Rīgas pilsētas kanālā
* 2004 – “Zemesmātes biroja viena desmitā daļa” objekts Klusajā ielā Rīgā
* 2006 – dalība Tsumari trianālē Japānā
* 2010 – “Laiks izglābs vēsturi” A. Bikšes dokumentālās tēlniecības kolekcija un Māra Bērziņa stāsti.
