7
Jāprasa citiem vai jāgādā pašiem?
Biedrības “Eiropas kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš savukārt secina, ka Latvija netiek galā pati ar saviem uzdevumiem, jo tam nepietiek resursu. Viņš nekaunas paust neordināru viedokli, ka naudu vajag prasīt turīgākajiem: “Vairāk jāprasa bagātākajām ES valstīm, tomēr solidārāk attiekties pret dalībvalstīm, kas nav tik privileģētā situācijā.” Lai gan uzskata, ka milzīgo ienākumu nevienlīdzību Latvijā, iespējams, veiksmīgāk varētu risināt ar visas Eiropas līdzdalību, sociālā pīlāra problēma, viņaprāt, esot tā, ka dokumentam līdzi nenāk Eiropas nauda.
Tam, ka Latvijā ir liels spiediens no sociālo izmaksu puses, no veselības aprūpes un citām jomām, piekrīt arī Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis: “Plēšamies savā starpā, noņemot vienai nozarei, iedodot citai. Bet pēc būtības jādomā, kā palielināt ieņēmumus.” Pūķis gan uzskata – lai paplašinātu ES kompetenci, būtu ne vien jāpierāda jomas, ar kurām dalībvalstis pašas netiek galā, bet arī jādefinē, ko ES varētu izdarīt labāk nekā katra valsts atsevišķi. Tomēr viņš šīs diskusijas atzīst par lietderīgām, jo tās varot novest pie citiem svarīgiem secinājumiem jeb palīdzēt Eiropai atrast kļūdas savā darbībā.
Būtisks šķērslis jebkādai sociālo modeļu tuvināšanai Eiropā ir spējā atšķirība starp dalībvalstu nodokļu ieņēmumu attiecību pret IKP. Uz to norāda arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības pārstāvis Alberts Auziņš: “Lai runātu par kādu konverģenci ES valstu vidū, Latvijai vajadzētu domāt, kā palielināt ieņēmumus no nodokļiem. Tad arī būs finansējuma avots sociālajām vajadzībām.”
Latvija arī sociālajai aizsardzībai tērē teju vismazāk no visām ES dalībvalstīm, taču, lai cik tas paradoksāli arī būtu, valsts tam novirza lielāko daļu no budžeta. Tas nozīmē, ka, pat palielinot nodokļus sociālai aizsardzībai, visticamāk, krasu lēcienu Latvijai ES kontekstā nepiedzīvot.
Kaut kas tomēr ir labojams
Latvijas Universitātes pētniece Līga Rasnača aizstāv uzskatu, ka ekonomiskā attīstība, rodoties dažādām sociālām plaisām, nav iespējama un sociālos jautājumus risināt fragmentēti diez vai varot efektīvi. Socioloģijas doktore tāpēc iestājas par stingrāka ietvara nepieciešamību, kāds varētu būt sociālo tiesību pīlārs. “Ir jādomā par Eiropas izdzīvošanu. Latvijas gadījumā, raugoties uz atsevišķiem sociālajiem jautājumiem, rodas iespaids, ka te vairs neko nevar darīt. Taču, mainot prioritātes, vairāk domājot ilgtspējas un konkurētspējas virzienā, iespējams, kaut kas tomēr ir paveicams,” spriež Rasnača.
Pirmdien, 23. janvārī, Eiropas Komisija publiskos Eiropas sociālo tiesību pīlāra sabiedriskās apspriešanas rezultātus, kā arī nākamo projekta variantu, kam atkal sekos diskusijas, lai apjaustu, kādas formas šis dokuments pieņems, vai tajā tiks paredzētas jaunas sociālās tiesības bez jau esošajām, vai tas būs juridiski saistošs dalībvalstīm vai arī būs tikai politikas rāmja dokuments.
VIEDOKĻI
Aija Zobena, Latvijas Universitātes profesore, socioloģijas doktore:
“Mēs visi esam savā starpā saistīti. Ja rūpēsimies tikai par savas šaurās grupas individuālajām interesēm, tad uz ilgtspēju un attīstību diez vai varam cerēt. Ja vēl pirms gadiem sociālo struktūru varēja salīdzināt ar olu, kurā ir plats, biezs vidusslānis, tad tagad tā sāk vairāk atgādināt smilšu pulksteni – tikt augšā ir diezgan ierobežotas iespējas. Kopīgs sociālais modelis paredzētu kopīgu ES valstu virzību, principus.”
Ruta Zilvere, sociālās jomas eksperte:
“Jāsaprot, ka sociālo tiesību pīlāra mērķis nav sociālo modeļu vienādošana, bet to konverģence attiecībā uz sociālajiem rezultātiem. Un, lai šos rezultātus sasniegtu, valstu sociālie modeļi, visticamāk, tuvināsies.”
Marianna Teisena, Eiropas Komisijas nodarbinātības, sociālo lietu, prasmju un darbaspēka mobilitātes komisāre:
“Jauno tehnoloģiju un darba formu iespaidā mainās gan pati sabiedrība, gan darba tirgus. Tas rada gan jaunas iespējas, gan izaicinājumus. Mums jānodrošina, lai neviens sabiedrības loceklis netiktu atstāts novārtā. Ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru un jaunās Prasmju programmas iniciatīvām mēs ķersimies vērsim tieši pie ragiem. Šāda veida debates ir kopīgas pūles, lai pielāgotu politiku izaicinājumiem šodienas un nākotnes darba tirgū.”
