Egils Līcītis: Kad lasāt avīzi, neturiet to otrādi 3
Valsts prezidents ieteicis dibināt Valsts padomi. Tādu kā neatkarīgu uzraudzības orgānu, kas līdzētu likumdevējiem novērst antikonstitucionalitātes riskus, tādu kā vadības centru, Vecajo vai Gudrajo padomi, kas stiprinātu Saeimu likumu lemšanā un izskatītu sabiezējumus valsts dzīvē.
Noprotams, ka valsts galvas ideju pastutējusi Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ziemeles kundze, un arī sabiedrībai nekas nav pret, ja ir papildu pārraudzība pār saeimiešiem, kas, rupji pārkāpjot Satversmes 100. pantu, izplāno uzbrukumus brīvai presei, un ir drošinošs atbalsts žurnālistiem no naidīgas, agresīvas politiķu uzmākšanās, lai katru reizi nav jāsūdzas un jāzvana ASV vēstniekam vai uz valsts pirmās personas kanceleju.
Saeima par atbildi prezidentam ir mājusi piekrītoši ar galvu, bet nebildīs ne vārda un nepakustinās pirkstu, lai domai piešķirtu konkrētāku veidolu.
Sen zināms, ka politiķi ārkārtīgi negatīvi izturas pret jebkādiem konkurences un demokrātijas paplašināšanas aizmetņiem, kas apdraudētu partiju diktatūru.
Prezidentu nedrīkst ļaut vēlēt tautai, bezpartijiskie nevar virzīt listes, lai kandidētu uz Saeimas un – pēc administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas – arī uz pašvaldību vēlēšanām. Saeimas 100 ķeizariņi spriež – va vellu, Valsts padome ātri vien atklās, ka vēlēšanu sestdienā dotie solījumi noturējušies varen ilgi spēkā – līdz nākamajai sestdienai! –, un tad būsim dimbā. Saeimas reitings pavisam noslīdēs zem nulles!
Vienīgi Levita kunga augstā, nospiedošā autoritāte ļauj bliezt pa deputātiskajām pierēm, ka zili zaļš savērpjas starp acīm, un aizšķiļas garas runas par tāda neatkarīga orgāna nepieciešamību.
Jautājums, kādus cilvēkus ietilpināt Vecajo padomē? Tādus, kuri spēj dot pienesumu valsts tālākvirzījumam. Romiešu tiesību doktorus, likumu zinātājus, kā, teiksim, Ringoldu Balodi un citus no juristu profesijas, kuru specialitāte ir konstitucionālās tiesības. Cienījamus patriotiskus sirmgalvjus, pārstāvjus no “Augstākās padomes deputātu kluba”, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par neatkarības atjaunošanu.
Ar politisku kandidātu virzīšanu nevajadzētu aizrauties, jo starp deputātiem vēl daudz vecā fasona tautas “audzinātāju” pret progresīvo un izteikšanās brīvības noliedzēju.
Noteikti Valsts padomē glīti neizskatīsies “Attīstībai/Par” locekļi, kuri, skaļi uzdevušies par preses draugiem un visādu brīvību balstiem, īstenībā ir vienpusējības un totalitāras domāšanas piekritēji – ja viņiem, īpaši paristiem, ļautu vaļu, tiktu no jauna atvērta Galvenā literatūras pārvalde, kurā cenzētu un aprautu citādi domājošos, liktu nošaut un noslīcināt katru “necienīgi izteikušos”.
Vai nu frakcijas virsvadoņi lasa avīzes otrādi, tekstu kājām gaisā sagriezuši, vai nesajēdz, ka feļetoni nav piemīlīgi saražoti “stāstiņi visai ģimenei”, bet tiek šņāpti ar asām cērpamām dzirklēm.
Tā frakcijas gailis Pavļuts saplivināja spārniņus un vairs “nevarēja klusēt”, un barveža saimes klukstes kokināja līdzi, kā olas izdējušas – knābājot vienu mazu rakstu galu.
Krokodila asaru liešana par “nicinošiem izteikumiem” un autora “seksismu” nepalīdz, atriebes brīdis satīriķim visās varavīksnes krāsās neuzmirdz. Kā par skādi, ir izdēts vanckars, turklāt nepareizā iedobē.
Tāpēc es saku – bērni, mūciet prom no ietves, kolīdz sastopiet ceļā “Attīstībai/Par” tantes un onkuļus! Mūciet prom ko kājas nes, jo šie ļautiņi par pamatuzdevumu uztver maitāt jauniešiem smadzenes un piekraut nevērtīgām grabažām.
Es jautāju Kariņa kunga vadītai kompānijai, kurā pa lielai daļai darbojas godprātīgi, nacionāli noskaņoti kolēģi, – kāpēc sīkie divkoši, internacionālisti no kustības “Pret” nav sagrābti aiz čupra un kā korķi izlidināti no valdošās koalīcijas?
Kāpēc kara ministrs vēl nav pavēlējis nostādīt bruņutransportierus pretī brīvības žņaudzēju Saeimas frakcijas istabas logiem ar zalvēšanai pielādētiem dižgabaliem un nav licis ievietot sprāgstošu smirdbumbu kustības “Par” ofisā?
Ar nepacietību gaidīšu kārtējo “Attīstībai/Par” iesēšanos peļķē un jaunus pārkāpumus, kurus būs vērts analizēt.
