Kad lācis ir tuvāk, nekā domāji.. 2
Godīgi sakot, drīzāk gaidīju kamerā ieraudzīt kamieli, nevis lāci. Ņemot vērā to, ka lāči ir vientuļnieki ar ļoti plašu teritoriju, kā arī to, ka, visticamāk, tie izvairīsies no apdzīvotām vietām, un vēl to, ka oficiāli Latvijā esot ap trim desmitiem lāču, sagaidīt šo dzīvnieku meža kamerā, kas atrodas astoņdesmit metrus no dzīvojamās ēkas, ir patiesībā diezgan nereāli.
Saimniecība atrodas aptuveni piecdesmit kilometrus no Rīgas, un tikai pāris kilometru no Saulkrastiem. Meža kamera uzlikta vietā, kur ziemā tiek kontrolētas lapsas, tās pievilinot ar ēsmu.
Un tā nu lapsas vietā 22. aprīļa naktī tika pievilināts lācis. Dörr meža kamera ne tikai bildē, bet arī sūta SMS uz tālruni. 22. aprīļa rītā sāku pētīt bildes, kas saņemtas no kameras. Ap vieniem naktī ieradusies lapsa, bet tagad tai brīvbiļete, jo pavasarī lapsām saudzēšanas laiks. Tad foto, kas fiksēts ap diviem naktī. Redzams lācis no aizmugures. Bezcerīgi mēģināju attēlā lāča vietā saskatīt suni, jo klaiņojošie cilvēka draugi arī ir nereti viesi. Tomēr sunim tā kā par lielu un resnu. Lācis! Tad nu jāsaka, miegs, kas vēl sešos no rīta grauza acis, pēkšņi pazuda kā uz burvja mājienu.
Pavisam nesen konferencē Nīderlandē Dr. Džons Linnels, runājot par sadzīvošanu ar lielajiem plēsējiem, rādīja bildi, kur viņam Norvēģijā pie mājās nerets viesis ir stirna. Un viņš konferences dalībniekiem jautāja – kādēļ cilvēki priecājas par stirnām, bet nevis par vilku vai lāci? Tagad varu atbildēt pavisam viennozīmīgi. Tādēļ, ka stirnas ir mūsu ēdienkartes sastāvdaļa, nevis otrādi.
Un, lai gan ļoti labi apzinos, ka šis lācis diez vai jebkādā veidā apdraud mani, manu ģimeni vai suņus, tomēr atzīšos godīgi – sajūtas ir patiešām sirreālas, tik dīvainas, ka saproti, kolektīvā bezapziņa, kas atceļojusi līdz mūsdienu paaudzei no mūsu senākajiem senčiem, tomēr skaļi pauž savas bailes. Sakiet, ko gribat, stāstiet, ka bioloģiskā daudzveidība ir lieliska, ka dzīvoju bagātā pasaulē, tomēr doma, ka laikā, kamēr saldi čuču, gar manu sētu slapstās lācis, nav visai iepriecinoša.
Jāsaka, vietējie mednieki Rīgas reģionā uzskaitījuši vairākus lāčus, tiek lēsts, ka pagājušajā gadā līdz pat deviņiem dažādiem indivīdiem – gan atsevišķus dzīvniekus, gan mātīti ar lācēniem. Arī Dr. biol. Jānis Ozoliņš apgalvo, ka Sējas novads ir vieta, kur lāčiem raksturīgi uzturēties. Pirms kāda laika kaimiņiene sūdzējās, ka kāds apgāzis un izrevidējis viņas atkritumu konteineru, un novēla vainu uz lapsām. Loģiski spriežot, lapsa diez vai varētu apgāzt konteineru, tātad pastāv liela iespēja, ka lācis viesojies arī pie kaimiņiem. Ja jau lācis atklājis mūsu lapsu pievilinātavu, jādomā, viņš var atgriezties.
Ja nav vēlmes, ka lauku saimniecību apmeklē lācis vai jebkurš cits plēsējs, jānodrošina, lai tam nebūtu pieejama nekāda barība. Valstīs, kur ir liels lāču skaits, rīkojās pat tik ekstremāli, ka aizslēdz atkritumu konteinerus, lai tajos nevarētu iekļūt kāds plēsējs.
Jebkāda veida barība, tajā skaitā arī suņa bļoda sētā, var pievilināt ja ne lāci, tad lapsu, caunu vai jenotsuni. Ņemot vērā, ka saskaņā ar sugas aizsardzības plānu lāču skaits Latvijā kopš 2015. gada pieaug, nebūs nekāds brīnums, ka palielināsies lāču novērojumu skaits un būs lielāks kontakts ar cilvēku. Jāsaka, lācim mūsu zeme patīk.
