Kad labas sadarbības atslēga pazaudēta. Kā Pašvaldību savienība 30.gadadienu atzīmēja 1
Latvijas Pašvaldību savienības 30.kongress pirmoreiz tika rīkots Rīgā, galvaspilsētas pašā sirdī Melngalvju namā. Tikai cilvēki ar lēnu domāšanu nenojauta, ka šoreiz pašvaldnieku kopā sanākšanas galvenā tēma būs tā sulīgi un sālīti aprunāties par VARAM ministra Jura Pūces priekšā likto administratīvi teritoriālās reformas projektu un uzzīmēto novadu karti.
Bij gaidāma idejas sabradāšana, bezkompromisa cīņa pret VARAM piedāvāto modeli, pēc kura dzīve vairs neies vecās sliedēs, un frontāla civilizāciju sadursme.
Delegāti sačukstējās, ka pret valdību vērstās indīgās izrunāšanās dēļ sekošot masveida aresti, no Rīgas mājās pārbraukušiem, skat, priekšā jau KNAB un policija, kas zina – būs jāmūk un jāiet partizānos.
Tomēr tā kā LPS ir domātspējīga organizācija, kuras biedri vietvarās strādājuši ne vienu pilnvaru periodu vien, tad Melngalvju namā no provincēm salidojušie zvirbuļi nesteidzās publiski nomīt Pūcītem kāju un izrādīt reformai pārmēru intensīvu pretestību.
Kongresa viesis, aizejošais prezidents Raimonds Vējonis sacīja vietvaru pārstāvju vērtētu “pārsteidzoši labu” runu. No amata augstumiem Rīgas pils saimnieks aizrādīja, ka parlaments – valdība – pašvaldības nav ideāli saspēlējies trio, lai radītu baudāmu priekšnesumu, kur nu vēl izpelnītos aplausus.
Par “ambiciozo mērķi”, teritoriālās reformas īstenošanu valsts galva uzsvēra, ka reformas veikšana nedrīkst būt pašmērķis. Pārmaiņām jāuzlabo iedzīvotāju dzīves kvalitāte un nedrīkst pasliktināties pakalpojumu pieejamība. Robežu pārzīmēšanai nevajadzētu novest pie cilvēku atsvešināšanās no valsts un lai nebūtu tā, ka nākamajās municipālajās vēlēšanās piedalītos vien partiju listes un ne vēlētāju apvienības.
Tā runāja bijušais VARAM ministrs un nākamais Ogres pašvaldībā dzīvojošais, liedams siltu medutiņu klausītāju ausīs un saņemdams nedalītu klātesošo atbalsi – kāda joda pēc tik lāga cilvēkam bij jādodas prom no amata!
Arī Saeimas spīkere Ināra Mūrniece slavināja Pašvaldību savienību kā ietekmīgu organizāciju ar būtisku svaru nacionāla līmeņa politikā.
Ar nepārvērtējamu lomu tradīciju glabāšanā, ar novadu unikalitāti, un attiecībā uz reformēšanu valdošās koalīcijas biedre Mūrniece izgrozījās ar vēlējumu – atrast labas sadarbības atslēgu.
Ja VARAM ministrs biedē pašvaldības ar ģenerālprokuroru, tad LPS atbildes bubulim uzaicināja Satversmes tiesas priekšsēdētāju Inetu Ziemeli, kurai bij lūguši “sniegt savu skatījumu uz valstī notiekošajiem procesiem”. Sak, lai augstā aizbildne apstiprina, ka ne viss ministriju izdotos papīros ir neizdzēšami zelta burtiem ierakstīts.
Tad nu Ziemeles kundze centās runājamo “ielikt Satversmes rāmī”. Priekšlasījumu gudrā sieviete iztālēm sāka, ka biedrošanās brīvība demokrātiskā valstī ir viena no centrālākām. Juriste atzina, ka Latvija ir unitāra valsts, kas nozīmē, ka administratīvi teritoriālās vienības ir centrālās varas regulētas. Taču – bez pašvaldību līdzdalības valsti neesot iespējams pārvaldīt.
“Satversmes pantu tvērumā” augstā soģe skaidri redzēja, ka augstāks līmenis nedrīkst iejaukties zemāka līmeņa kompetencē, kamēr tas spēj pildīt pienākumus un veikt leģitīmi nodotās funkcijas. Un atkal salda sula tecēja LPS kongresa delegātu ausīs, ka pašvaldības pastāv cilvēku interesēm, tām ir atbildība par pilsoņiem no šūpuļa kāršanas līdz kapavietas ierādīšanai, un iedzīvotājiem ir tiesības uz identitāti, lasi, tulkojumā – piederību noteiktam novadam.
Tālāk vārdu ņēma runātāji, kuru pieklājīgi teiktā racionālajā kodolā un konstruktīvajā daļā galvenais bija apgāzt, noplēst kā vecu māju un līdz pašiem pamatiem nojaukt Pūces iecerēto reformu modeli. LPS priekšsēdētājs Gints Kaminskis atzīmēja problemātiku ar depopulāciju, nevienmērīgu reģionu attīstību un zemu iedzīvotāju uzticēšanos valsts iestādēm, ko aucenieks novērtēja kā nepieņemamu.
Turpretī municipālvarai cilvēki uzticas daudz vairāk, jo tās ir tuvāk, iedzīvotāji privāti pazīst domes priekšsēdētāju. Sekmīgas pārvaldības pamatā jābūt lokālpatriotismam, kas iespējams kā lielā, tā mazā pašvaldībā, savukārt, mainot robežas, ir pat obligāti jānoskaidro vietējo kopienu viedokli.
Kaminskis pārmeta, ka nav apturēts normatīvisms un birokrātija, nav manāma administratīvi teritoriālās reformas saistība ar Nacionālās attīstības plānu. Ar Pūces projektu netiekot nodrošināta kvalitatīvāka izglītība, veselības aizsardzība, kultūra un infrastruktūra.
Par ietaupījumiem, kas rastos, samazinot novadu skaitu par divām trešdaļām – safantazēts, elementāra robežu grozīšana būšot mazefektīva, reformas piedāvājums nesatur pamatojumu ar aprēķiniem. Toties tas ignorē faktu, ka pārējā Latvijas teritorija attīstībā arvien vairāk atpaliek no Rīgas reģiona, nerēķinās, ka reģionālie ceļi ir tādā stāvoklī, kādā ir, un laikā, kad demokrātiskā pasaule virzās uz decentralizāciju, Latvija ejot uz varas koncentrāciju.
Kolēģi pievienojās noraidošai priekšnieka Kaminska attieksmei. Varēja saprast, ka tas, kas ministram Pūcem ir veikli izdarāms tehnisks jautājums, skar tūkstošiem perifērijā dzīvojošo intereses, tostarp visskarbākajā veidā – pašreizējās vietējās varas administrācijas stāvokli.
LPS priekšsēdētāja vietnieks Andris Rāviņš centās mīkstināt, ka “nesam tikai nē teicēji”, tikmēr otrs vietnieks Gints Kukainis skaidri norādīja, ka “esam spiesti nē politikai, jo mūsu ilggadējais stratēģiskais partneris vairs nav valdošajā koalīcijā”. Nevēlamas pārmaiņas citādi nevarēšot novērst, kā pašiem iesaistoties, uzsākot vadīt pārmaiņas, ņemt savās rokās procesa virzību.
Ādažu mērs Māris Sprindžuks sacīja, ka šī nevarot būt viena ministra veicama reforma, vadību jāuzņemas Ministru prezidentam.
Un ja Sprindžuks būtu premjers, tad sasauktu visus ministrus un liktu domāt, kas lielākā mērogā katrā sektorā būtu darāms savādāk, lai būtu labāk.
Bet rūjienietis Guntis Gladkins, sarūgtināts par pārzīmēto karti, nosauca to par “krāsojamo grāmatu bez satura”, un optimismā par iedzīvotājiem sniegtā servisa kvalitātes uzlabošanu izkusa vēl straujāk kā Rūjienas saldējums – tā esot vien solījumu piena upe ar ķīseļa krastiem.
Pūce, kurš paguvis daudzkur runāt uz riņķi no A līdz Z, kongresā, kur pret viņa auklēto reformu vēršas ar pieklājīgā tekstā apslēptām naida runām, bija vārdos paskops.
Administratīvi teritoriālā reforma esot atlikts darbs 20 gadu garumā, un Latvija pārskatāmā nākotnē nebūšot tik turīga valsts, lai šādu problēmu atliktu, līdz pūcei aste ziedēs. VARAM ministrs cilvēku piekrišanu skaitīja citādāk nekā ZZS partorgi – proti, Pūces pārstāvētais “Attīstībai/Par” politiskais spēks pirms vēlēšanām deklarējis atbalstu novadu skaita samazināšanai, vēŗā ņemama vēlētāju daļa nobalsojusi arī par līdzīgi domājošām partijām, līdz ar to valdībai jāķeras pie pārmaiņu realizācijas.
Pūce raksturoja sevi kā vīru, kurš nav vērsts uz konfrontācijām, kurš spēlē ar atklātām kārtīm, un lika priekšā LPS pārstāvjiem – ja kopā izdotos laba reforma, tā būs zīme par spējām kaut ko reāli uzlabot.
Pūce reklamēja reformas apspriešanu kā vērienīgāko valsts vēsturē ar sekojošām pāri par 100 kopīgām sanāksmēm novados. Tā nebūšot vien formalitāte, kad plāni jau izstrādāti un punkts. Konsultācijas būšot piesātinātas ar dzīvu un patiesu garu, kā visprātīgāk organizēt teritoriālo iedalījumu.
Pūce nokomandēja, ka nākamās pašvaldību vēlēšanas 2021.gadā notiks pēc jaunajiem noteikumiem.
Uz pārmaiņām ieprogrammēto ministru ar viņa skaistāko reformu pasaulē LPS kongress pavadīja klusuciešot, ar skaidru neticību par nopietnos aprēķinos balstīta plāna esamību. Rezolūcijās novēlēja pārstrādāt un papildināt administratīvi teritoriālo pārmaiņu plānu, tomēr tas jau vairāk tā – etiķetes dēļ.
