Māris Antonevičs: Daudzas valstis pie pirmās iespējas steidz atcelt iepriekš ieviestos vakcinēto/nevakcinēto dalīšanas mehānismus 65
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valodnieki par aizvadītā gada vārdu pasludinājuši “kvadrātkodu”. Iepriekš bieži lietots saīsinājums “QR kods”, kam patiesībā nav tiešas saistības ar kvadrātu, jo burti ir no angļu valodas vārdiem “Quick Response” – “ātrā atbilde”. Kods zināms jau gandrīz trīsdesmit gadus, bet īpašu slavu, protams, ieguvis Covid-19 pandēmijas apstākļos.
Pašlaik tam visā pasaulē ir gan daudz pielūdzēju, kas uzskata, ka ar tā palīdzību var kontrolēt vīrusa izplatību (katram indivīdam piešķirtais kvadrātkods uzrāda viņa sertifikāta statusu – cik reizes vakcinēts vai pārslimojis utt.), gan pretinieku, kas prasību uzrādīt kvadrātkodus pasludinājuši par sabiedrības šķirošu.
Te jāpiebilst, ka šī attieksme var būt, bet var arī nebūt saistīta ar attieksmi pret vakcināciju. Tikpat labi trīs reizes vakcinēts cilvēks, kas atbalsta šo metodi kā galveno cīņā pret Covid-19 un ievēro citus ieteiktos piesardzības pasākumus, var būt negatīvi noskaņots, ka vakcinācijas fakts viņam vairākkārt dienā jāapliecina, ienākot dažādās vietās.
Jo īpaši tad, kad vīrusa izplatību sertifikāta esamība vairs īsti nenovērš, kā tas noticis jaunā omikrona paveida gadījumā.
Pirms kāda laika dzirdēju diskusiju, kurā viens no dalībniekiem izteica versiju, ka nākotnē kvadrātkods varētu spēlēt vēl nozīmīgāku lomu, jo īpaši tad, ja Covid-19 ilgstoši turpinātu palikt problēma (kā jau daudzi iepriekš teikuši – tā būtu jāpieņem kā jaunā realitāte un jāpielāgojas).
Piemēram, līdzīgā veidā varētu mazināt arī citu slimību izplatību, bet tikpat labi to var izmantot arī pavisam citiem, ar veselību nesaistītiem mērķiem. Savā ziņā tas ievadītu kaut ko līdzīgu bieži apspriestajai Ķīnas “sociālā reitinga” sistēmai.
Ja agrāk sabiedrība pret to noteikti protestētu kā cilvēktiesību pārkāpumu, tad “jaunajā pasaulē” tas varbūt vairs nešķistu nekas radikāls.
Ja nu kas, var tepat Latvijā palasīt soctīklus, kur cilvēki atklāti pauž gandarījumu, ka tagad var iepirkties veikalos un kafejnīcās ēst smalkmaizītes kopā ar cienījamu publiku, nevis kaut kādiem “antivakseriem”. (Un nav nemaz tik grūti iztēloties, ka šajā vietā tiek ierakstīts kāds cits apzīmējums, kas kādam šķiet amorāls un nepieņemams.)
Bet pagaidām tās ir tikai teorētiskas diskusijas, jo šobrīd pasaulē drīzāk vērojama cita tendence – daudzas valstis pie pirmās iespējas steidz atcelt iepriekš ieviestos vakcinēto/nevakcinēto dalīšanas mehānismus.
Pie mums tas vairāk pazīstams kā zaļais/sarkanais režīms, zaļais sertifikāts. Citur ir arī tēlaināki nosaukumi, lai gan ideja tā pati.
Nupat Lietuva lēmusi, ka no 5. februāra aptur nacionālā Covid-19 sertifikāta jeb iespēju pases darbību. “Izplatoties daudz lipīgākajam koronavīrusa omikrona paveidam, risks inficēties joprojām pastāv gan nevakcinētām, gan pilnībā vakcinētām vai pārslimojušām personām, tāpēc iespēju pases loma sabiedrības pasargāšanā un Covid-19 izplatības riska mazināšanā būtiski sarukusi,” tā skan pamatojums.
Atšķirībā no Lielbritānijas vai Dānijas Lietuva gan neatceļ dažādus ierobežojumus, tur, piemēram, veikalos joprojām tiks rēķināti kvadrātmetri uz vienu pircēju un kontrolētas plūsmas, taču slavenais kvadrātkods apsargam vairs nebūs jāpārbauda.
Otrā mūsu kaimiņvalstī Igaunijā valdības vadītāja Kaja Kallasa izteikusies, ka tur sertifikātu varētu atcelt no 21. februāra, lai gan koalīcijas partneri mudinājuši to darīt ātrāk.
Turklāt igauņu politiķi likuši saprast, ka varētu spert arī platākus soļus ierobežojumu atcelšanā kopumā.
Te gan jāpiebilst, ka šajā jautājumā Igaunija vienmēr bijusi liberālākā no Baltijas valstīm – pie mums pat paguva uzbūvēt šausmu ainas, pie kā tas novedīs, tomēr Igaunijas Covid-19 statistika šo nepilnu trīs gadu laikā nekad nav bijusi tik drūma kā pie mums.
Latvijā viss notiek savdabīgi, jo ierosinājums pārskatīt Covid-19 sertifikāta noteikumus tiek uzmācīgi sasaistīts ar rudenī gaidāmajām vēlēšanām. Droši vien, ka partijas (ar paziņojumiem jau klajā nākusi Zaļo un zemnieku savienība, Jaunā konservatīvā partija, arī daļa Nacionālās apvienības politiķu) tiešām mēģina tvert sabiedrības noskaņojumu un varbūt kāds arī saskata iespēju iegūt papildu balsis savam sarakstam, bet ne jau tas te būtu noteicošais.
Ne Lietuvā, ne Igaunijā šogad vēlēšanas nav paredzētas, tāpat kā vairākās citās Eiropas valstīs, kas pašlaik maina spēles noteikumus. Bet tam arī nebūtu jābūt nekādam rādītājam, pieņemot lēmumus.
Galvenais iemesls ir, ka zudusi šī sertifikāta sākotnējā jēga.
Bez tās nav arī vajadzības uzturēt mākslīgu un no tiesiskā viedokļa diezgan apšaubāmu sistēmu.
Kā nesen intervijā “Latvijas Avīzei” izteicās premjers Krišjānis Kariņš, viņš ļoti rūpīgi sekojot citu valstu pieredzei un izmanto to arī lēmumu pieņemšanā. Lūk, viņa teiktais: “Es esmu vēlējies, ka mēs kā valsts varētu iet līdzi tiem, kas ir avangardā, nevis visu laiku iepakaļus.”
Pašlaik tomēr izskatās, ka šī izvēle ir selektīva – valstis, kurām līdzināties, tiek piemeklētas atbilstoši lēmumu pieņēmēju pašsajūtai, bet kvadrātkodus un sertifikātus šī sajūta acīmredzot liek paturēt.
