Kad krievi pērk villas Itālijā, tas mani uzjautrina. Saruna ar bijušo CIP darbinieku 2
Kofers Bleks, Džordža Buša jaunākā prezidentūras laika terorisma apkarošanas koordinators (Coordinator for Counterterrorism) Valsts departamentā. Pirms tam – Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) Terorisma apkarošanas centra (Counterterorist Center) vadītājs.
Bleks kopā ar kolēģiem no CIP bija viens no tiem, kas izteica nopietnus brīdinājumus par neprecizētiem uzbrukuma draudiem pirms 2001. gada 11. septembra un lielā mērā iesaistījās ar teroraktu saistīto letālo un iznīcinošo seku novēršanā uzreiz pēc tā norises.
Šobrīd viņš dzīvo atbilstoši savam vārdam – proti, uz koferiem. Divas nedēļas Latvijā, strādājot “Baltic International Bank” padomē, bet divas – Amerikā kopā ar ģimeni un strādājot citos uzņēmumos, tostarp biotehnoloģiju jomā. Saruna ar viņu – par “netīro naudu” pasaulē un tās apkarošanu.
Kāda ir situācija ar “netīro naudu” pasaulē – tā uzlabojas vai pasliktinās?
K. Bleks: Godīgi sakot, tāds jautājums ir gandrīz kā jautājums par reliģiju – vai tās ietekme palielinās vai samazinās? Makro līmenī runājot, varētu gandrīz droši teikt, ka pēdējā laikā pasaulē vienmēr ir pastāvējusi “netīrās naudas” plūsma.
Vai pēdējā laikā – tas ir, sākot no 2001. gada 11. septembra? Proti, tajā brīdī tam sāka pievērst uzmanību?
Es teiktu – agrāk. Vismaz, no Amerikas perspektīvas skatoties, stāsts par “netīro naudu” sākas ar karu pret narkotikām. Neskatoties uz milzīgajiem resursiem, kas veltīti šīs parādības apkarošanai, ļoti reti ir izdevies būtiski ietekmēt vai mainīt narkotiku “ielas cenu”.
Un, ja nav nekādu pārmaiņu cenā, tad nav arī reālu un noturīgu panākumu cīņā ar narkotikām. Jā, nošāva Pablo Eskobaru un noķēra El Čapo, sagrāva to vai citu narkotiku karteli, taču to vietā ātri vien radās citi.
Ko darīt tālāk? Šajos apstākļos tiesībsargājošajās institūcijās radās stratēģiska pieeja “sekosim naudai”. Narkotiku izplatīšanas sistēmas vājie punkti ir loģistika un radītās peļņas iekļūšana atpakaļ finanšu sistēmā.
Ja nevaram uzvarēt loģistikas jomā, tad atliek finanses. Atceros, ka tajā laikā, 80. un 90. gados, dodoties uz Dienvidameriku un apmeklējot kādu krastmalu vai ostu, tur dārgās, vairāk nekā miljonu dolāru vērtās motorjahtas ar jaudīgiem dzinējiem stāvēja kā cigarešu paciņas plauktā – desmitiem.
Tās vai nu piederēja narkotiku tirgoņiem, vai bija atņemtas narkotiku tirgoņiem, un to uzdevums bija narkotiku transportēšana. Ja jūsu bizness var mierīgi atļauties norakstīt savos izdevumos miljonu dolāru vērtus transportlīdzekļus, tad jūsu bizness nepārprotami ir ļoti ienesīgs.
Tieši šādos apstākļos arī dzima stratēģijas maiņa – nevis censties tikai atrast un likvidēt loģistikas sistēmu, bet sekot naudai, tādējādi atmaskojot narkotiku karteļu vadītājus.
Jūs jau pieminējāt 11. septembri, šai laikā es biju CIP terorisma apkarošanas vadītājs. Ar “sekošanu naudai” pretterorisma jomā nemaz tik labi sākumā neveicās, jo bažījāmies, ka šī pieeja varētu atņemt jau tā ierobežotos resursus citām jomām.
Otrs ierobežojums bija tas, ka atšķirībā no narkotikām terorismā liela nauda nav vajadzīga. Sarīkot 11. septembra uzbrukumus – tas neko dārgi neizmaksāja, varbūt pāris simtus tūkstošus dolāru.
Salīdzinot ar narkotiku tirdzniecībā iesaistīto līdzekļu apmēriem, tā ir sīknauda. Tik nelielas summas izsekot ir sarežģīti. Tomēr pamazām izlūkošanas aprindas sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem to uzsāka.
Jāsaka – rezultāti bija labāki, nekā cerēts, tomēr šādi pārtraukt teroristu šūniņu finansēšanu ir ļoti grūti. Labākie rezultāti tiek sasniegti, pārraugot pasaules vai valsts finanšu sistēmu un meklējot anomālijas tajā, taču, protams, nākas saskarties ar politiskajiem ierobežojumiem.
Runājot par “netīrās naudas” ierobežošanu un politiku… Es riskētu teikt, ka Latvijas finanšu aprindās valda sajūta, ka ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (FINCEN) ziņojums par “ABLV Banku” un tālākās izrietošās darbības bija pārāk asas, nepamatoti izceļot Latviju.
Proti, naudas atmazgāšanas problēmas pastāv arī citās valstīs, un Latvija jau vismaz kopš 2016. gada bija uzsākusi virzību uz naudas atmazgāšanas apkarošanas prasību pastiprināšanu un kontroli.
Esmu bijis tikai dažās valstīs, kurās amerikāņus neuzskatītu par daļu no problēmas. Mani Latvijas draugi uzskata tieši tāpat, kā jūs jautājat. Bet ko jūs vēlētos, lai mēs darām? Pastāv tik daudz svarīgu jautājumu/problēmu, un mums tās ir jārisina, un arī laika tirānija, lai cik labi būtu cilvēku nodomi.
Turklāt viena partnera neapmierinātību ar otru attiecībās var paust arī skaidrā un nepārprotamā veidā. Runāsim atklāti – esmu Latvijā jau 14. reizi, man ļoti patīk Latvija un tās iedzīvotāji.
Pirms lēmu, vai braukt šurp strādāt, drusku papētīju situāciju. Latvijas reputācija internetā nav sevišķi laba un, par laimi, realitātei neatbilstoša. Tomēr pēdējās desmitgades laikā ir vērojami daudzkārtīgi naudas atmazgāšanas apkarošanas noteikumu pārkāpumi.
Pārmest amerikāņiem, ka tie aizstāv savas intereses un izlemj nosūtīt skaidru ziņu situācijā, kad citas metodes iepriekš jau ir izmēģinātas, nav godīgi. To var darīt tikai tie, kas nezina attiecību priekšvēsturi.
Es arī esmu dzirdējis visu minēto: “šī banka padarīta par upuri”, “tā nav patiesība”, “tās ir viltus ziņas” un pat – “to visu noorganizējuši krievu specdienesti”.
Blēņas! “Naudas atmazgāšana “sistēmiskā” līmenī”, kā bija teikts FINCEN ziņojumā, – tas ir šahs un mats. Tā ir apsūdzība, ko nevar uztvert vieglprātīgi. Sistēmisks – tas ir nopietns termins.
Sistēmisks – tas nozīmē, ka tika radīta integrēta sistēma organizācijas līmenī, kas regulāri un atkārtoti veica darbības naudas atmazgāšanai. Un vēl kā ķirsītis uz tortes – “naudas atmazgāšana Ziemeļkorejas interesēs”, ko nevar ignorēt.
Atrodiet kādu citu valsti pasaules kartē, ar kuru ASV būtu sarežģītākas attiecības un kuras labā veiktas naudas atmazgāšanas darbības varētu vairāk nokaitināt amerikāņus.
Ko jūs gribējāt, ko lai ASV dara šādā situācijā? Un cik ilgi Latvijas bankas var piedalīties naudas atmazgāšanas darbībās, lai finanšu sistēma un valsts reputācija neciestu?
ASV rīcību šajā gadījumā varētu dēvēt par “stingro roku” (tough love), tomēr tās pamatā ir labi nodomi un patiesa vēlme palīdzēt sistēmai, kas pati netiek galā.
Kā publiski izteicies FKTK vadītājs Pēters Putniņš – Ziemeļkorejas naudas atmazgāšanas gadījumā nauda nāca no vienām Eiropas bankām, izgāja caur Latviju un atgriezās citās Eiropas bankās. Kādēļ tad tieši Latvijas loma tika izcelta? Kādēļ nav līdzīgu FINCEN ziņojumu par citām Eiropas bankām?
Es neesmu tādā situācijā, lai komentētu, ko teicis P. Putniņš. Un ziņojumi par citām bankām arī ir bijuši, kuri, iespējams, nav piesaistījuši tik lielu uzmanību.
Taču pastāvu uz to, ko teicu. ASV valdībai nav ne laika, ne enerģijas nodarboties ar izdomātām lietām. Izlasot FINCEN ziņojumu pilnībā, ir skaidrs ka ASV motivācija nosūtīt skaidru ziņu bija augsta.
Un ticiet man – šādu ziņojumu sastādīšana nenotiek tā, ka kāds ierēdnis iebaksta pirkstu kartē un nejauši izvēlas, pret kuru valsti vērsties. Šādu ziņojumu sastādīšanā iesaistītas daudzas institūcijas, un rezultāts atspoguļo savstarpēji saskaņotu viedokli par notiekošo.
Lielākā daļa naudas, kas izplūst caur Latvijas banku sistēmu, nāk no NVS valstīm, pirmkārt, jau Krievijas.
Ņemot vērā sarežģītās attiecības starp Rietumu pasauli un Krieviju, kādēļ mums būtu jāuztraucas par to, ka nauda izplūst no Krievijas ekonomikas, atņemot resursus investīcijām, un tiek tērēta Rietumos, pērkot villas Vidusjūras piekrastē un bezjēdzīgi dārgas jahtas, un angļu futbola klubus?
Te es jums piekrītu – varbūt arī nevajadzētu. Lai gan attiecības ar Krieviju ir sarežģījušās, tomēr vairumam amerikāņu krievi patīk – tam, kā viņi sevi uztver, ir liela līdzība ar to, kā sevi uztver paši amerikāņi.
Varētu gan uzdot jautājumu, kādēļ Krievijai ir jāieņem tik kauslīga un agresīva nostāja starptautiskajos jautājumos un kādēļ Vladimiram Putinam būtu publiski jādemonstrē filmiņas ar kodolieroču izšaušanu uz mērķiem ASV.
Kad krievi pērk villas Itālijā, tas mani uzjautrina, nevis uztrauc. Gribat jahtas – bet lūdzu. Nekustamo īpašumu Ņujorkā – brīnišķīgi.
Mani uztrauc tas, ka šīs naudas avots var būt valsts izzagšana un krāpnieciska privatizācija.
Ja paskatīsieties, kādi cilvēki ir iekļauti ASV sankciju sarakstos, – tad redzēsiet, ka nomācošais vairākums tur ir tādi cilvēki, kuri ieguvuši savas bagātības veidā, ko ASV uzskatītu par nelikumīgu.
Mēdz teikt, ka ASV traucē Krievijas attīstību. Krievija šobrīd pati ir savs lielākais ienaidnieks. Taču demokrātiska un stabila Krievija, kurā dzīvotu apmierināti un paēduši cilvēki, ir ASV interesēs.
Un naudu, kas tiek tērēta par villām un jahtām, daudz labāk būtu ieguldīt Krievijas infrastruktūrā, sociālajā apdrošināšanā un izglītībā.
Vai daudz jūsu kolēģu ar iepriekšējo darba pieredzi izlūkošanā, terorisma un naudas atmazgāšanas apkarošanā un diplomātijā ienāk strādāt Baltijas valstu banku sistēmā?
Labs jautājums, jo darbam finanšu sistēmā ir daudz līdzības ar izlūkošanu un diplomātiju. Daudzi principi ir tie paši – zini, ar ko tev ir darīšana, aizsargā savējos un savus draugus, ieguldi nākotnē, efektīvi izmanto ierobežotus resursus mērķa sasniegšanai.
Patiesībā cīņa pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir mans galvenais uzdevums šeit kā “Baltic International Bank” padomes loceklim.
Viens no galvenajiem šī darba virzieniem saglabājas nemainīgs – izveidot un uzlabot mehānismu, sistēmu, kas ļautu identificēt riskantos klientus, kā arī noteikt potenciālos riskus šajā jomā.
Tomēr, atbildot uz jūsu jautājumu, – nē, amerikāņu speciālistu ieplūšanu es neredzu. Vairāk redzu Eiropas valstu pārstāvjus.
