“Pulkstenis tikšķ, un lauku mājai jābūt.” Kārļa un Ilzes Bergmaņu dzīves ceļi krustojās tango nodarbībās 0
Kārlis (32) un Ilze (37) Bergmaņi ir pārliecināti, ka vajag dzīvot mierīgi un bez stresa. Nevajag meklēt attiecības tikai tāpēc, lai būtu attiecības. Nevajag meklēt attiecības tāpēc, ka ir noteikts gadu skaits.
“Kad esi tā pa īstam iepazinis sevi, tu vari arī otram pastāstīt, kas esi; tāpat ir vieglāk iepazīt un pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Un tad, ja abiem kopā ir labi, viss notiek plūstoši,” par savu attiecību dabisko un mierpilno ritējumu gandarīts ir Kārlis.
Tās bija tango nodarbības, kur krustojās Kārļa un Ilzes dzīves ceļi. Kārlis bija tango skolotājas asistents, un arī Ilze ar laiku kļuva par daļu no komandas.
Pazīstami kopš 2012. gada rudens, attiecībās no 2016. gada rudens.
Kārlis iezīmē attiecību sākuma iedīgļus: “Tango kluba jubilejā pēc deju vakara beigām turpinājās pasēdēšana, un es gribēju pārbaudīt, vai Ilzei rokas ir siltas un vai nevajag uzlikt vārīties tēju. Bet Ilze padomāja, ka es vēlos saņemt roku un… Tā tas sākās.”
Tango kluba kaķis
Ilze skaidro, ka uz tango nodarbībām devās tango dēļ, nevis lai atrastu savu sapņu vīrieti. Dejas partneri netika analizēti no viedokļa – varbūt šis būs mans īstais.
Viņa dalās ar atmiņām: “Kārlis man šķita tāds neatkarīgais tips, sava ceļa gājējs. Ļoti tiešs cilvēks, kurš neklusēs, ja būs savs viedoklis, un nemēģinās to mīkstināt, bet pateiks tieši acīs. Atceros, ka 2016. gada vasarā, kad apzinātas domas par iespējamām attiecībām ar Kārli man vēl nebija,
teicu mūsu tango skolotājai, ka laimīga būs tā meitene, kuru Kārlis izvēlēsies.
Man patika, kā viņš mēdza tāpat vien atnest ziedus tango skolotājai, patika viņa cieņpilnā attieksme pret tango kluba kaķi – viņš vienmēr to pasveicināja, nekad neuzbāzās, bet kaķis pats gāja klāt mīļoties un rāpās viņam klēpī. Un tas bija kaķis, kurš tolaik vēl reti kuram ļāva sevi aiztikt!
It kā sīkumi, taču patiesībā nepavisam ne sīkumi. Kaķi taču labāk par jebkuru citu būtni pazīst labus cilvēkus, vai ne tā?”
Savukārt Kārli aizķēra saturīgās sarunas, kopīgā dejošana un Ilzes intereses – pārgājieni un vēsture. Protams, arī tas, ka Ilze ir skaista sieviete.
“Bet visbūtiskākā atskārsme ir tā, ka mīļotā sieviete ir arī mans labākais draugs.
Atceros, ka pusaudža gados vienmēr tirdīja jautājums – bet kā zināt, kura tad ir tā īstā…?
Kad satiku Ilzi, šis jautājums ātri vien pagaisa, jo viss attīstījās dabiski, pats no sevis – soli pa solim, bez jebkādas piepūles.”
Abi vienprātīgi atzīst, ka mīlestība var uzplaukt un pastāvēt tad, ja pāri vieno kopīgas intereses un aktivitātes, kopā pavadīts laiks un sarunas. Viņiem tas viss ir: tango, literatūra, vēsture, galda spēles, pārgājieni, izbraucieni, ugunskuru kurināšana un daudz jo daudz sarunu.
“Esmu pamanījusi – ja rodas kāda problemātiska situācija,
mēs nemeklējam vainīgo, bet gan kopīgi meklējam risinājumu.
Un tas strādā! Itin viss ir jāizrunā. Nav labi uzskatīt par pašsaprotamu, ka otrs zina, ko tu domā, jūti un sagaidi. Vienmēr vajag pateikt skaidri un gaiši,” tā Ilze.
Turklāt Kārlim un Ilzei patīk runāt par būtisko ne tikai vienam ar otru, bet pastāstīt/uzrakstīt par piedzīvoto arī citiem. Kārlim ir personīgais blogs: https://digitalaklade.wordpress.com, bet Ilzei: https://meenessmeitina.wordpress.com
Vajag laiku sev
Saderināšanās bija simboliska. “Bijām par to runājuši, zinājām, ka precēsimies. Un tad pārgājienā, Somijas vidienē, es pirms gulētiešanas teltī Ilzei pajautāju. Viņa piekrita.
Arī kāzas mums bija mūsu. Satikāmies pie drauga mājām, ar busiņu mūs aizveda 10 km uz starta punktu, kur mans draugs, tagad jau arī meitas krusttēvs, teica runu. Tad 15 km pārgājiens gar upi mājup. Tur galda spēles.
Arī klasisko gredzenu mums nav.
Tā vietā ir tā saucamie dog-tags jeb armijas identifikācijas žetoni ar uzrakstu “Es izvēlos tevi”,” par neordināro gaumi stāsta Kārlis.
Ilze apstiprina, ka viņiem tik tiešām nepatīk oficiāli pasākumi un ceremonijas, kas prasa attiecīgu apģērba stilu un uzvedību. Patīk visu darīt nesteidzīgi, bez stresa, pa savam. Galvenais, lai blakus ir vistuvākie cilvēki.
Kārlis apzinās, ka viņam ik pa laikam vajag arī laiku sev. Tad viņš aizbrauc uz laukiem un vienatnē gurķojas, uzlādē baterijas. Ilze šajā ziņā ir ļoti saprotoša: “Es jau pašā attiecību sākumā Kārlim apsolīju, ka neturēšu viņu un došu privāto telpu un laiku, kad būs nepieciešams.
Zinu, ka viņam vairāk un biežāk nekā man ir nepieciešams pabūt vienam,
lai uzlādētos un varētu atkal par visiem 100% būt ar mums. Un man nav grūti viņu palaist!”
Mīļotie viens otru ļoti labi papildina. Kārlis ir ātrāks, impulsīvāks, vispirms izvēlas taktiku – pamēģināsim, tad jau redzēs, kas notiek, savukārt Ilze ir mierīgāka un prātīgāka, patīk izlasīt lietošanas instrukciju un tikai tad darīt.
Ir reizes, kad nostrādā viena pieeja, ir – kad otra.
Tomēr tāda viena galvenā mājās nav. Ilze komentē: “Kura projekts tas ir, tas arī ir galvenais. Otrs tad nekomandē un neuzbāžas ar nelūgtiem padomiem, bet gan atbalsta pēc vajadzības. Un tā saucamie projekti var būt arī sadzīviski ikdienas darbiņi, piemēram, kotlešu cepšana vakariņām.”
Ģimenes dzīve laukos
To, ka Ilze vēlas ar Kārli veidot ģimeni, viņa saprata visai ātri – dažus mēnešus pēc attiecību sākuma.
“Kopā ar Kārli jutos kā siltā, ciešā un sargājošā apskāvienā, ļoti mīlēta un aprūpēta, pilnīgā mierā un drošībā. Nekad iepriekš nebiju vēlējusies bērnus, taču tobrīd man atnāca īsta ligzdiņas vīšanas sajūta, citādi to nemāku nosaukt.”
Jau tad, kad pāris tikai sāka runāt par ģimenes papildinājumu, Kārlis, kurš nu jau kļuvis daudz mierīgāks un piezemētāks, tāds īstens saimniekpaps, saprata, ka
pulkstenis tikšķ un lauku mājai jābūt, jo bērnam vajadzēs savu telpu
un divistabu dzīvoklis Rīgā īsti nav tā atbilstošākā vieta. Viss realizējās veiksmīgi, un tagad jauno ģimeni ar meitiņu Elizabeti, kurai jau apritējis gads, var sastapt privātmājā Vecumnieku novadā.
“Esmu tehnoloģiju konsultants “ESET Latvia”, un mājas ofiss tagadējā darbā noteikti palīdz. Darba dienas vidū varu ienest malku, varu padraudzēties ar bērnu piecas minūtes, kamēr sievai vajag kaut kam laiku utt.,” stāsta Kārlis.
Savukārt Ilze pirms aiziešanas bērna kopšanas atvaļinājumā bija valsts ierēdne, tagad – mamma ar darbalaiku 24/7: “Lielākais izaicinājums, šķiet, ir fakts, ka
būt mammai nozīmē nepārtrauktu plānošanu.
Ko ēdīsim, kad to pagatavot, kad iet pastaigā, kad kurināt krāsni, tīrīt māju, kad palasīt grāmatu, piezvanīt mammai, kad vienkārši nesteidzīgi padzert tēju. Tas, protams, ir izdarāms, bet reizēm no tā ļoti nogurst.
Tad prasu vīram mammas stundu vai divas. Kārlis iet pastaigā ar meitu, bet es eju vannā, guļu, lasu, dzeru tēju vai vienkārši neko nedaru.”
Kārlis ir pārliecināts: “Noteikti vajag vēl kādu bērnu ģimenē! Pēc gadiem viņiem būs interesantāk, jo būs ar ko paspēlēties, būs līdzīga vecuma. Un, protams, pēc tā, cik forši ir viens bērns, es tā minu, ka vairāki būs vēl foršāk.”
