Kad medību klubā briest pārmaiņas. Viedoklis 0
MK Nezināms, ierindas mednieks Pēteris Zuls (vārds un uzvārds mainīts)
Priekšvārds
Mednieku klubā, par kuru ir runa, briest pārmaiņas. Ierindas mednieks, ar kuru sarunājos kādā septembra nogales dienā, cer mainīt daudzas no ieražām, kuras ir dziļi iesīkstējušas. Pirmais solis būs medību vadītāja apliecības iegūšana. Pieredze un zināšanas to atļauj, bet situācija paģēr. Tādēļ vārds un kluba nosaukums paliek nepateikti.
Vecā sistēma. Kļūdas
“Klubā ir vairāk nekā 30 mednieku. Aktīvo – mazāk nekā puse. Uz dzinējmedībām nāk labi ja desmit līdz piecpadsmit cilvēku. Ir bijušas dienas, kad ierodas četri… Ko tādā gadījumā lai iesāk? Visi dodas mājās. Tam visam par iemeslu ir iekšējie konflikti, nevēlēšanās tos risināt, kā arī mednieku vecums. Mums ir vecs klubs. Vidējais vecums ir ap 56 gadiem. Vērojot to visu, es nolēmu aicināt viesmedniekus. Gan uz individuālajām, gan uz dzinējmedībām.
Pagājušajā gadā situācija izveidojās pat ļoti smuka. Bija dzinējmedības, kur kopā ar viesiem piedalījās līdz astoņpadsmit mednieku. Un uzreiz bija pavisam cits skats un rezultāts. Mums izdevās patiesi karaliskas dzinējmedības! Trīs briežu buļļus un divas govis nomedījām. Īstas dzinējmedības padevās, bet šogad vecie saka: “Nē! Viesmedniekiem tā ir tikai izklaide. Mēs paši to visu varam izdarīt. Taisīsim viesmedības divas reizes gadā un ne vairāk.”
Atkal atgriežamies pie vecās, sasistās siles! Vēl labāka ideja – ja uz medībām ierodas vesels bars dzinēju, tad no viņiem esot jāprasa samaksa. Kurā klubā no dzinējiem prasa naudu par dalību – par strādāšanu medībās! Dzinēji izdara melno darbu: dzen, izvelk, palīdz dīrāšanā, pēc tam vēl uzkopj dīrātavu. Vienam otram žēl, ka dzinēji mājās gaļu aiznes, bet kam jāpateicas, ka tu pats esi ticis pie porcijas? Bez pietiekama mednieku un dzinēju skaita, kas var nosegt mastus un kvalitatīvi izdzīt, medības nekad nebūs izdevušās.
Pagaidām ir tā, ka mēs, uz masta stājoties, cenšamies nosegt aktīvākās dzīvnieku pārejas vietas. Ja dzinēju nav pietiekami daudz, arī izdzīt ir grūti. Dzīvnieks vienkārši nogaida un izlavās pa vidu starp diviem cilvēkiem.
Jauno mednieku uzņemšanas jautājums arī raisa negatīvu attieksmi. Tas nozīmē, ka būs jāparūmējas platībās un ar atļaujām – jaunajiem medniekiem būs jāļauj iet medīt, jādalās ar savilcējiem. To vecie negrib, bet arī paši uz mežu nesteidzas.
Ar visu šo attieksmi diemžēl ir jāatzīst, ka licences netiek izlietotas, kā paredzēts, bet sezonas nobeigumā tiek atmedītas pie galda.
Manā skatījumā, mūsu risinājums būtu atļaut dzinējmedībās piedalīties viesmedniekiem. Saprātīga samaksa, piemēram, 35 eiro, varētu papildināt kluba kasi, vairāk mednieku veiksmīgāk nosegtu mastus, bet vairāk dzinēju labāk tos izdzītu, un rezultātā visi būtu ieguvēji.
Ieteikumi
Dzinējmedības ir jāorganizē tā, lai ir pietiekami mednieku un dzinēju, lai nosegtu un izdzītu mastus. Labāk ir sarīkot dažas skaistas medības, nekā visu sezonu bez jēgas dzenāties turp un atpakaļ, lieki traucējot dzīvniekus un neko nenomedījot.
Varbūt nav gluži jāņem par piemēru vācu un čehu pieredze, kur dzinēji iet, teju rokās sadevušies, un izspiež mežu pa tīro, bet tāds modelis kā mums, kad ar trim dzinējiem mēģina izdzīt divus kvartālus, arī neder. Dzīvnieki, sevišķi brieži un aļņi, paliek iekšā.
Man pašam ir bijusi tāda situācija. Skaties zem krūmiem, redzi kājas, bet ārā viņš nenāk. Un pēc noņemšanās no masta briežu bars mierīgi aiziet pa lauku prom! Mums atliek tikai noplātīt rokas.
Dzinējiem ir jābūt tik daudz, lai starp viņiem būtu ne vairāk kā 50 metru. Ja ir 100 metri, dzīvnieki izies pa atstarpēm. Jābūt tā, lai viens otru starp kokiem redz. Tad arī ir vieglāk noturēt pareizu ķēdi – nesaiet visiem vienā malā, un nebūs tā, ka viens ir jau uz līnijas, bet cits vēl pusmastā klaigā.
Kad biju dzinēju vadītājs, vienā masta malā noliku divus dzinējus, otrā divus, bet pats pa vidu paliku. Kad sāka dzīt mastu, es apzināti kādus 200 metrus iepaliku un retāk pabļāvu. Un visi brieži skrēja man virsū.
Brieži noteikti vadās pēc balsīm. Piemēram, izcirtumā nereti var redzēt, kā brieži stāv eglītēs un klausās. Palaiž dzinējus garām un paši mierīgi, klusi aiziet pretējā virzienā. Dzinējiem ir jāpieturas pie zelta vidusceļa. Nedrīkst klaigāt tā, ka eglēm čiekuri krīt, un nedrīkst arī pārāk klusi iet. Dzinējiem ir jādzird vienam otrs, lai noturētu līniju, un, kas ir vēl svarīgāk, medniekiem ir skaidri jāzina, kur ir dzinēji. Tas ir drošības un dzīvības jautājums. Bez dzinēju balsīm arī medības zaudē pusi sava šarma. Ja dzirdi, kā dzinēji iet, sirds priecājas, un, ja vēl suņi sāk dziedāt, laiks vispār pazūd nemanot!
Rācijas mums ir bijušas. Sapirkām, bet tad sākās: vienā stūrī rācija neķer, kāds nav uzlādējis savējo un tamlīdzīgi. Tādēļ pārgājām uz mobilo telefonu lietošanu. Kopš ir izgudroti bezlimita zvanu tarifi, rācijas nav vajadzīgas.
Medniekmājā ļoti ērti ir darboties, ja grīdas ir betonētas un ir pieejams ūdens skalošanai. Medījuma pacelšanai izmantojam vinčas. Klubā ir nepieciešams dzinēju vadītājs, kurš nostāda, parāda virzienu, paskaidro, kāds mežs ir priekšā. Šis cilvēks varētu būt atbildīgs par dzinēju savākšanu pēc masta, medījuma izvilkšanu un citiem darbiem. Šāds amats jāiedibina katrā klubā un jāizvirza visatbildīgākais un viszinošākais no dzinējiem.
Un vēl – es esmu par karabīņu izmantošanu medībās. Ar gludajiem mūsu apstākļos, kad bieži tiek šauts no liela attāluma, cenšoties vismaz kaut kā sasniegt medījumu, medības nav ne drošas, ne rezultatīvas. Ja tev ir karabīne, izredzes ir daudz lielākas. Uz stigas arī ar gludo ir grūti nomedīt, bet, ja medījums iziet izcirtumā vai uz lauka, ir daudz lielāka iespēja to nomedīt.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
