Medniekstāsti. Kad klajumā kūmiņš, bet kabatā vien āžu svilpe 0
Šobrīd, kad rīti un vakari tumši, visaktīvākā medību sezona beigusies un dzīve tā vien rādās neizdevusies, neviens tomēr neliedz kāpt tornī, pavērot dzīvnieku kustību un veiksmes gadījumā uzņemt arī kādu bildi.
Jau pērnajā vasarā ievēroju, ka nelielajā pļaviņā, kas mūžīgi mūžos bijusi stirnu iecienīta vieta, pēkšņi nezināmu iemeslu dēļ kustība aprimusi. Lai nu kā, medību noslogojumu vai kādu būtisku traucējuma faktoru būtu grūti tajā vainot. Toties pārsimt metrus attālo līdz šim pamesto, bet nesen izkopto lauci pēkšņi sākuši apciemot visi, kam vien nav slinkums.
Tomēr es atkal un atkal dodos uz ierasto vietu nelielajā pļaviņā, kur nesenā pagātnē pavadītas neskaitāmas stundas, sēžu tornī visdažādākajos diennakts laikos un vēroju vien retus putnus. Lai arī iemīto taku ir maz, galu galā jābūt taču kādam, kas tās atstāj! Laiks rudenīgi drūms, tornis bez jumta salijis slapjš, aukstais vējš liek ieraut galvu dziļāk plecos, bet fotokameru, bažījoties par iespējamiem nokrišņiem, esmu atstājusi mājās.
Vienvārdsakot, esmu atnākusi paskatīties.Nebija pagājušas ne divdesmit minūtes, kopš iekārtojos sēdēšanai, kad starp apaugušiem ciņiem pazib kas rūsgans – labi apvēlusies un pavisam veselīga paskata lapsa, neviena netraucēta, nesteidzīgi tipina gar mežmalu.
Melnais deguns ik pa brīdim nozūd zālē, meklējot vien tai zināmus smaržu avotus. Pēkšņi atminos, kā dienu iepriekš rokās pagrozīju lapsu mānekli, prātojot, vai gadījumā nevajadzētu to paņemt līdzi. Nepaņēmu. Tagad varu vien ar skatienu pavadīt kūmiņu, kas teju, teju pazudīs krūmu biezoknī, un bezpalīdzīgi pārčamdīt tukšās kabatas cerībā uz brīnumu.
Un pēkšņi bikšu kabatā uzčamdu kopš riesta sezonas beigām tur palikušo Cherrywood āžu svilpīti. Nopirku to pirms vairākiem gadiem, bet nopietnāk un krietni rezultatīvāk to sāku izmantot vien pērnajā vasarā. Varētu teikt, ka šī ir viena no lētākajām stirnāžu svilpītēm, ko tepat, Latvijā, var iegādāties, tai ir koka korpuss ar nelielu skrūvīti augšpusē, kas ļauj koriģēt skaņas augstumu un piemērot konkrētajai situācijai, turklāt, kad skrūvīti pieskrūvē pavisam cieši, varot atdarināt arī peles pīkstienus, tā vismaz man skaidroja veikalā.
Nu bija pienācis īstais brīdis to pārbaudīt. Lapsa nu jau nozudusi skatienam, tomēr ieklausoties varu sadzirdēt tās mīņāšanos pa krūmiem, tāpēc aši pieregulēju svilpīti testam. Oriģināli peles atdarināšanai paredzētajā Nordik Mouse svilpes lietošanas aprakstā tiek piedāvāta saucienu sērija, kad skaņa jāatdarina vidēji pusotras minūtes intervālā, tāpēc izlemju izmantot šo pašu variantu, bet ar mazliet īsākiem starplaika intervāliem.
Čabēšana krūmos uz brīdi apklust, bet tad atsākas ar jaunu sparu, pēc brīža starp krūmiem pazib rudais kažoks, kūmiņš pagriežas, izmet loku un, ziņkārīgi galvu grozīdams, lēnām virzās uz manu pusi. Bet, pienācis visai tuvu, apjauš svešinieka klātbūtni un itin veikli pamanās nozust.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
