Kad kilvēks dzer zupu. Kādus latviešu valodas knifus ārvalstu studentiem apgūt visgrūtāk 1
“Apgūstot latviešu valodu, ārvalstu studenti iepazīst arī Latviju, mūsu tradīciju un kultūru,” saka Inga Laizāne, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docētāja. Viņa māca latviešu valodu ārvalstu studentiem, kuri Latvijā apgūst medicīnu. Šovasar ieguvusi doktora grādu, Liepājas Universitātē aizstāvot promocijas darbu “Latviešu valoda kā svešvaloda: lingvodidaktikas virziena attīstība Latvijā un ārpus tās”.
Latviešu valodas apmācībai ir trīs dažādas metodikas atkarībā no tā, kam māca: latviešu valodu var mācīt kā dzimto valodu vai kā otro valodu – šī metodika pārsvarā tiek izmantota, apmācot Latvijā pastāvīgi dzīvojošos cittautiešus.
Trešā metode ir latviešu valodas mācīšana ārvalstniekiem.
Šis valodas apguves veids tiek izmantots, gan mācot latviešu valodu ārpus Latvijas, gan tepat, ja valodu mācās ārvalstnieki, kas mūsu valstī neplāno uzturēties ilgstoši. Tieši šajā jomā strādā I. Laizāne, kaut viņas darbības lauks ir vēl specifiskāks: viņa māca tieši medicīnā vai zobārstniecībā izmantojamu latviešu valodu. Medicīnas studentiem, kas ieradušies no ārvalstīm, latviešu valodas apguve ir obligāta, jo mācību laikā un arī valsts eksāmenā jāspēj latviski sarunāties ar pacientu.
“Sākt darbu ar šiem ārvalstu studentiem bija diezgan liels izaicinājums,” neslēpj I. Laizāne. “Jo bija jāiemācās latviski visu iekšējo orgānu sīkāko daļiņu un kaulu nosaukumi. Parasti tos zina tikai mediķi. Kamēr latviešu valoda nav apgūta, sarunājos ar studentiem angliski. Tas nozīmē, ka visi medicīniskie termini bija jāapgūst arī angļu valodā.”
Pazūd mīkstinājumi
Pirms uzsākt medicīnas terminu apguvi, ārvalstniekiem tomēr jāiemācās mūsu valsts valodas pamati, lai viņi spētu kaut vai iepirkties tirgū.
Vispirms ārzemniekam māca latviešu alfabētu un skaņu izrunu, jo sevišķi uzmanību pievēršot garumzīmēm un mīkstinājumiem.
“Nezinu, vai studenti ir slinki vai neuzmanīgi, taču, pat pārrakstot vārdus, kur ir garumzīmes vai mīkstinājumi, viņi mēdz aizmirst tās uzrakstīt,” teic I. Laizāne.
Pēc tam jau mācās vienkāršus teikumus – “es esmu students”, “es esmu no Zviedrijas”, “es dzīvoju Latvijā”. Pamazām tiek mācīti darbības vārdi un lietvārdi dažādos locījumos. Mācības notiek nelielās grupās – tajās ir astoņi līdz desmit studenti.
Gadās gan, ka ārvalstnieki sūdzas, ka par ārstniecības tēmām viņi spēj sarunāties, taču par sadzīviskām tēmām ne.
Savukārt sarunās ar pacientu problēmas mēdz sagādāt tas, ka pacienti mēdz runāt ļoti ātri vai vēlas izstāstīt teju visu dzīves stāstu un students nesaprot, kam tieši viņam kā mediķim jāpievērš uzmanība.
Labāk apgūt latviešu valodu liedz salīdzinoši nelielais latviešu valodas stundu skaits:
pirmajā semestrī latviešu valodu mācās vienu reizi, otrajā semestrī – divreiz nedēļā, bet pēc tam stundu skaits atkal sarūk. “Tomēr, ja gribēšana un varēšana labāk iemācīties latviešu valodu ir liela, viņi paši var meklēt vēl kādus studiju kursus, privātstundas, atrast latviešu draugus,” saka I. Laizāne.
Visgrūtākais locījums – akuzatīvs
Promocijas darbā valodniece atspoguļo, ar kādām grūtībām saskaras ārvalstnieki, mācoties latviešu valodu. “Ja runājam par izrunu, tad ļoti bieži viņiem ir grūtības ar burta “c” izrunu, ko izrunā kā “k”, jo tā tas ir angļu valodā. Tāpēc saka nevis “locītava”, bet “lokītava”; nevis “cilvēks”, bet “kilvēks”, nevis “ēdnīca”, bet “ēdnīka”. Dažiem šķiet neiespējami to “izsist” no galvas.
Savukārt ar locījumiem biežāk problēmas ir zviedriem un angļiem, viņiem ir nereāli saprast, kas vispār ir akuzatīvs vai datīvs.
Abus šos locījumus mēdz jaukt. Savukārt vāciešiem to saprast ir mazliet vieglāk, jo viņu dzimtajā valodā arī ir locījumi. Man šķiet, ka visgrūtāk uztveramais ārvalstniekiem ir akuzatīvs. Piemēram, viņi, visticamāk, teiks: “Es dzeru kafija” vai “ēdu maize”.
Visiem ārvalstniekiem vieglāk ir uztvert ģenitīvu, jo tas visur ir acu priekšā – “Dzirnavu iela”, “sēņu zupa”. Gadās arī, ka jūk vārdu nozīmes, piemēram, saka “dzeru zupu”, kaut tas varētu būt arī atkarīgs no valsts, no kuras students nāk. Varbūt dažās kultūrās zupu tiešām dzer,” stāsta I. Laizāne.
Vieglāk latviešu valodu apgūst tie ārzemnieki, kuri jau māk vēl kādu svešvalodu, nevis tikai savu dzimto valodu.
Dažas lietas mūsu pašu valodas lietojumā ārvalstniekus pārsteidz, piemēram, tas, cik bieži sasveicinoties lietojam vārdu “Čau”.
Trūkst specifisku mācību līdzekļu
Promocijas darbā I. Laizāne ne tikai aprakstījusi pieredzi darbā ar ārvalstniekiem, bet arī pētījusi, kā kopumā attīstījusies latviešu valodas apguve kā svešvaloda. Tā aizsākusies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču ne jau Latvijā, bet gan trimdā. Te par latviešu valodas mācīšanu ārvalstniekiem sāka domāt tikai astoņdesmito gadu beigās, kad latviešu valodas loma pieauga. Arī tajā laikā te jau bija ārvalstu studenti.
“Šo gadu laikā ļoti pieaudzis gan ārvalstu studentu skaits, gan valstis, ko viņi pārstāv,” stāsta I. Laizāne. “Sākotnēji Stradiņa universitātē bija studenti no vairāk nekā piecām valstīm, bet šobrīd pie mums mācās studenti no vairāk nekā 50 valstīm.”
Pagājušā gadsimta beigās pat nav bijis mācību līdzekļu.
Pasniedzēji izmantojuši vietējiem krievvalodīgajiem paredzētos, tos adaptējot, kā arī pārņēmuši to pasniedzēju pieredzi, kuri kā svešvalodu māca, piemēram, angļu valodu. Dažbrīd pat latviešu valodu mācīja kā dzimto valodu, jo nebija īsti skaidrs, “ko tad darīt ar ārvalstniekiem”.
Savukārt šobrīd ir ļoti daudz vārdnīcu, gramatikas mācību grāmatu, kas tieši paredzētas ārvalstniekiem, tāpat ir daudz resursu internetā. I. Laizāne vērtē, ka attīstība notikusi ļoti strauji. Arī viņa pati kopā ar kolēģi izveidojusi mācību līdzekli “Latviešu valoda zobārstniecībā”.
Mācību līdzekļu klāsts ir vēl viens aspekts, ko I. Laizāne pētījusi promocijas darbā. “Veicot pētījumu, noskaidroju, kādi mācību līdzekļi ir, kādu auditoriju ar tiem var “nosegt” un kas trūkst, tātad kas būtu jāveido.
Secināju, ka ir diezgan daudz mācību līdzekļu, kas domāti vispārīgai latviešu valodas apguvei, bet specifisku trūkst.
Piemēram, topošajiem mediķiem to nebija, kamēr pašas neradījām. Iepriekš pasniedzēji izmantoja pašu veidotus mācību materiālus. Domāju, Rīgas Tehniskajā universitātē varētu būt līdzīga problēma, ka trūkst mācību līdzekļu ar inženiertehniskiem terminiem. Nav arī mācību līdzekļu tiem ārvalstniekiem, kas latviešu valodu vēlas apgūt augstākajā – C – līmenī,” stāsta I. Laizāne. Viņa atzīst: ārzemnieku, kuri latviešu valodu apgūst augstākajā līmenī, ir maz, tomēr valsts interesēs būtu gādāt, lai šiem latviešu valodas apguves entuziastiem būtu pieejami mācību materiāli.
Gandarījuma un sāpju brīži
Vaicāta, ar ko latviešu valodas kā otrās valodas mācīšana atšķiras no latviešu valodas kā svešvalodas apguves, I. Laizāne skaidro: no vietējiem cittautiešiem tiek sagaidīts, ka viņi valsts valodu iemācīsies tādā līmenī, lai varētu latviski komunicēt arī valsts iestādēs, pilnvērtīgi piedalīties visās sarunās.
“Līdz ar to mācīšanās ir dziļāka un niansētāka,” saka I. Laizāne. Viņa piebilst: ir gan gadījumi, kad arī ārvalstnieki latviešu valodu apgūst otrās vai pat dzimtās valodas līmenī.
Ir arī tādi ārvalstnieki, kuri aizraujas ar latviešu valodu un kultūru,
pat iegūst augsto C2 latviešu valodas prasmes līmeni un spēj komunicēt latviski tā, it kā tā būtu viņu dzimtā valoda.
Kā I. Laizāne pati nonāca līdz valodas mācīšanai ārvalstniekiem? Pēc filoloģijas maģistra grāda iegūšanas Latvijas Universitātē strādāja par žurnālisti un redaktori, taču 2008. gadā uzaicināta RSU aizvietot kādu pasniedzēju. Pamazām kļuvusi par pastāvīgu universitātes docētāju un iestājusies arī doktorantūrā.
Jautāta, kādi ir gandarījuma brīži pasniedzējas darbā, I. Laizāne atbild: “Tie ir tad, kad redzu, ka mani studenti spēj uzturēt kaut neilgu sarunu ar latvieti tā, ka latvietis nepāriet uz angļu vai krievu valodu. Vai kad studenti paši priecīgi stāsta, ka taksometra šoferis pareizi sapratis, kur viņu vajag aizvest, vai arī bijusi veiksmīga saruna ar pacientu.”
Savukārt “lielā sāpe” pasniedzējai ir tad, ka students sūdzas: gribējis runāt ar pacientu latviski, taču slimnieks atbildējis tikai krieviski un nav gribējis vai spējis sarunāties latviski. “Tādās situācijās students ir bezspēcīgs un vīlies. Man negribas viņus motivēt mācīties arī krievu valodu, jo atrodamies Latvijā, tomēr daļa paši nonāk pie secinājuma, ka vērts mācīties arī krievu valodu,” saka I. Laizāne.
